Izdegšanas sindroms sastāv no trim aspektiem: nogurums, cinisms un neefektivitāte. Izdegšana ir tad, kad tiek konstatēti visi trīs aspekti vienlaicīgi.

Ja ir viena no pazīmēm, cilvēks, iespējams, ir vienkārši uz brīdi noguris, atpūtīsies, un viss būs labi. Ja parādās tikai cinisms, varbūt šī darba vieta nav jums gluži piemērota. Ja darbi nevedas un šķiet, ka viss, ko es daru, ir slikti, iespējams, jāmaina darba joma vai kolektīvs, lai justos komfortabli un varētu efektīvi strādāt.

To piefiksēt var pavisam vienkārši.

Esmu pārguris, man no rīta ir grūti iet uz darbu, jau atverot acis, domāju tikai par to, ka atkal varēšu iekrist gultā un atpūsties.

Domājot par darbu, man negribas domāt neko citu ārpus tām robežām, kas man ir uzdots. Neinteresē nekāda attīstība vai izaugsme. Neaizrauj doma, ka varētu ar kolēģiem kaut kur aiziet. Uz klientiem skatos ar cinismu un aroganci.

Šo sajūtu komplektā es sāku apzināties, ka neko negribu un esmu nespējīgs. Ar darba uzdevumiem galā netieku.

Izdegšanas sindroms nav nekāds jauninājums, par to runāja jau 9. gs p.m.ē. pravietis Elija, saucot to par Elijas nogurumu. Tā nav unikāla mūsdienu situācija, vienkārši mūsdienās ar to tiek vairāk strādāts no darba aizsardzības aspekta.

Izdegšana gan neskar tikai tos, kas strādā nemīlamu darbu iztikšanas dēļ. Visbiežāk tas piemeklē cilvēkus, kuri ar sirdi un dvēseli ieguldās savā darbā jeb deg par to.

Un tas arī ir atslēgas vārds, par ko jāsāk uztraukties.

Tas nozīmē, ka cilvēkam būs tendence uzņemties vairāk, nekā viņš var, šis cilvēks var aizmirst, ka viņam nepieciešams atjaunot savus resursus, atpūsties. Notiek pārslodze. Šādam darbiniekam sāk likties, ka kolēģi slikti, darba vide slikta, priekšnieks slikts.

Ja esmu konstatējis sevī šīs sajūtas un pazīmes, būtu jāvēršas pie veselības aprūpes speciālistiem. Izdegšana jau labu laiku ir atzīta par arodslimību, kas iestājas darba apstākļu dēļ. Jārīkojas tāpat kā jebkurā krīzes situācijā – jāpārtrauc darīt to, kas veicina šādu situāciju.

Tad, kad jau izdevies atgūt tik daudz spēku, lai plānotu turpmāko dzīvi, jāskatās, ko var mainīt darba vidē, savā uzvedībā un paradumos. Atrast veidu, kā savai dedzībai uzlikt robežas, nenodarot sev pāri. Rūpēties pašam par sevi.

Otra puse gan ir darba devējs, jāiet, jārunā un jārod abiem pieņemami risinājumi. Izdegšana nerodas tikai tāpēc, ka ir cilvēks ar šo potenciālu, lielu lomu spēlē vide, kurā viņš ir. Tā darbojas kā palaidējmehānisms. Iespējams, ka arī darba devējs var nākt pretī un pielāgoties, jo, galu galā, arī viņam ir nepieciešams darbinieks, kurš jūtas labi un var pilnvērtīgi darboties.

Pēdējā laika tendence ir tieši sarunas ar darba devējiem par to, kādu vidi veidot, lai darbinieki neizdegtu.

Inta Santa, personīgās izaugsmes trenere