Jānis Šteins: Uz ceļa svarīga ir savstarpējā cieņa braucējiem citam pret citu
Dienvidkurzemē vietām jau sākusies ražas novākšana un pa ceļiem brauc lielgabarīta lauksaimniecības tehnika, tāpēc autovadītājiem jāpievērš īpaša uzmanība satiksmes drošībai. Jo īpaši šajā nedēļas nogalē, kad automašīnu uz ceļiem, visticamāk, būs daudz vairāk nekā ikdienā. Kā uzvesties uz ceļa, pa kuru pārvietojas lauksaimniecības tehnika?
liepajniekiem.lv
Kulšanas sezonu esmu sācis – vienu dienu palīdzējām kaimiņam nokult ziemas miežus, arī gribējās izmēģināt tehniku.
Ar to braucot, situācija uz ceļiem ir diezgan traka, jo nomainījušās paaudzes un jaunie vienkārši nesaprot, ko nozīmē kombains.
Pagājušogad bija situācija, ka braucu kombainam pa priekšu mašīnā ar bākugunīm un līkumā apstādināju pretimbraucošu mašīnu, lai tā palaiž kombainus garām.
Cilvēks apstājās un nesaprata, kas noticis. Es teicu, ka nāk kombaini, bet viņš: “Nu, lai nāk, kādas problēmas?”
To pašu var teikt par sievietēm pie stūres – viņas arī nesaprot, kāpēc nevar lielai tehnikai braukt droši garām, taču bīstamība pastāv.
Es aizbraucu 200 metrus priekšā teikt, lai piestāj malā, divās minūtēs kombaini pabrauks garām. Nu, nē, cilvēkiem taču nav laika.
Man ir pavisam četri kombaini, un diviem no tiem platums pārsniedz atļauto; tie nedrīkst pa ceļu pārvietoties bez pavadošās mašīnas priekšā un aizmugurē.
Kombaini ir gandrīz trīs metrus plati, un uz ceļa blakus paliek maz brīvas vietas, un citiem braucējiem ar to jārēķinās.
Trīs kombaini brauc rindā, un citi uzreiz grib tos apdzīt, tad arī rodas avārijas situācijas.
Cilvēki neizprot, kā jūtas šoferis, jo nekad nav kombainā sēdējuši. Nav taisnība, ka kombaina kabīnē neredz visu; var redzēt labi, kā nekā sēž divu trīs metru augstumā.
Mums te, Lietuvas pierobežā, vēl nav tik traki, bet pa Rīgas šoseju kursē arī graudu vedēji ar kravām, ne tikai kombaini ar hederu aizmugurē. Kopējais sastāva garums ir kārtīgi padsmit metri, tā ka nogriešanās pa kreisi nav tik vienkārša.
Ja kombains pietuvosies ceļa līnijai, kā mašīnām jādara pirms nogriešanās, tad heders ieslīdēs grāvī. Taču šī nav liela problēma.
Kombains jādara labi redzams, domāju, bākugunis nekad nevar būt par daudz,
es tās ar magnētiem piestiprinu aizmugurē hederam, lai spīd visās malās. Dienas laikā gan tās nemaz tā nevar saredzēt, jo spīd saule.
Uz ceļa svarīga ir savstarpējā cieņa braucējiem citam pret citu. Kombainieri jau arī, protams, ir visādi, ne visi iecietīgi. Es ar saviem darbiniekiem par šo tēmu runāju diezgan daudz un ne tikai ar viņiem.
Pagājušogad mūsu kombainus centās apdzīt kaimiņiene, un tad es viņu rāju; visādi mums te gāja. Taču bija tīra avārijas situācija.
Tūlīt sāksies ražas novākšana visā Latvijā, pa ceļiem brauks garās mašīnas ar ražu, arī kultivatori ar lieliem riteņiem, tie vēl platāki par kombainiem. Viss kopā, un tas pusotrs mēnesis ir traks.
Es novēlu, lai cilvēki stiprina savu nervu sistēmu un šajā laikā netrako pa ceļiem, nedusmojas uz lielo tehniku.
Nav jau tā, ka visu gadu tāda situācija, bet ir brīdis, kad jāpaciešas.
Kombaini brauc ar ātrumu 20–25 kilometri stundā un, kad redz sastājušos mašīnu rindu aiz sevis, kombainieri nobrauc malā, apstājas un palaiž to garām. Viņi sazinās ar rācijām.
Jānis Šteins, lauksaimnieks Gramzdas pagastā

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.