Kopš ir telefoni ar modināšanas funkciju, esmu izvēlējusies vismīlīgāko melodiju, bet nelīdz, manas izjūtas pret modinātāju palikušas tādas pašas.

Pat tad, ja ceļoties jūtos izgulējusies, nekas nemainās, kur nu vēl, ja būtu gribējies gulēt mūžīgās piecas minūtītes vai necelties vispār.

Nezinu, kāpēc tā. Varbūt pie vainas modinātāja pavadoņi, kas bieži vien nav visai tīkami.

Tie pārsvarā ir agrie rīti. Jāceļas pašam un jāmodina bērni. Dažreiz viņi pusaizmiguši, jo vakarā nav izdevies ieiet gulēt pareizajā laikā.

Gadās, ka ģērbšanos, brokastošanu, iziešanu no mājām pavada niķi, raudas un asaras.

Nevienam nenovēlēsi tādu iesākumu dienai, kurā jāizdara tūkstoš lietu darbā. Vispirms jau laikā tajā jānokļūst.

Agrajās stundās lielā daļā gada vēl ārā ir tumšs. Melnums aiz loga arī nav patīkams. Labi, pilsētā ielas un pieturas apgaismotas, bet laukos jātaustās.

Manā ģimenē strādājošajiem darbs sākas tradicionālajā laikā, pulksten astoņos, bet tik daudzi cilvēki darbavietā jau no sešiem vai vēl agrāk.

Autobusi, tramvaji sešos sāk kursēt vai jau atrodas reisā. To vadītājiem modinātājs zvana vismaz stundu iepriekš. Lopkopji ir agri kūtīs un fermās, cepēji – maiznīcās un konditorejās, sniega tīrītāji – ielās.

Cilvēki dažādos dienestos agri sāk maiņu. Interesanti – ko viņi saka par modinātāju un celšanos? No otras puses, bez domāšanas ir jāiet savs ejamais.

Var daudz kas nepatikt, bet jādara, jo citādāk nevar, to pieaugušā vecumā saprot katrs.

Cik patīkami ir, ka kāds modina maigi. Celies, mosties, ir rīts. Tā dara mamma vai tētis, piegājis pie bērna gultas.

Lielo gaismu neieslēdz, lai neapžilbinātu acis, bet atstāj vaļā durvis, un bērnistabu maigi piepilda gaisma no blakus telpas. Lai celšanās būtu pēc iespējas mierīgāka, jo no tādas ieguvums visai dienai.

Es vēl tagad atceros, kā vecāki pienāca pie manas gultas brīvdienā, kad biju atvērusi acis un viņus saucu. Kurš bija tuvumā un dzirdēja, tas nāca.

Darbdienu rīti bija smagi, jo negribējās kāpt ārā no gultas.

Tad bieži vien modinātāja pavadonis bija vēsums istabā. Ar krāsnīm nebija kā ar radiatoriem, tās no rītiem ne vienmēr iekūra.

Mieru ar modinātāju es diezin vai izlīgšu. Drīzāk atcerēšos, cik nešpetns tas bijis. Senāk visu māju piebrēca un piecēla arī, ja nebija nolikts pa rokai un izslēgšanas pogu nevarēja uzreiz nospiest.

Taču tā darīt bija riskanti, jo parastajam modinātājam nevarēja uzlikt atkārtojuma signālu. Nospiests tas pagarināja miegu un mieru, bet tāpēc varēja arī aizgulēties.

Lai tā nenotiktu, pulkstenis bija nolikts vai nu istabā uz galda, vai pat virtuvē, un tad, lai nospiestu, bija jāceļas gribot negribot.

Kas nekaiš šodien? Telefons zvana, to nospiež un turpina gulēt mūžīgās piecas minūtītes. Ir droši, ka zvanīs vēl, jo tā uzlikts.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.