Intervija ar Liepājas teātra māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli.

– Kuras 2025. gada būtiskākās norises jūs izceltu – pasaulē un Latvijā?

– Pasaulē ir virkne globālu jautājumu, kuri nav atrisināti un kuriem arī ir ļoti grūti atrast risinājumu.

Demokrātiskajā procesā vēlētāji arvien biežāk sāk meklēt ekstrēmāku iznākumu, un tam ir sekas – nereti vēl sliktākas, nekā bija iepriekš. Ar šīm sekām mēs arī dzīvojam.

Tajā skaitā jāmin Amerikas Savienoto Valstu vēlēšanas, kurās pilsoņi izvēlējās ekstrēmu politisko versiju – par prezidentu ievēlēja Donaldu Trampu.

Visi jau zināja, kas sekos globālajā politiskajā laukā, jo tas vienreiz jau bija piedzīvots. Tagad atkārtojas.

Cilvēki mēģina notiekošo racionalizēt vai izskaidrot, bet lielā mērā tā vairs nav politika, kas ved uz risinājumiem, bet performance, kuru visi ir spiesti piedzīvot.

Sekas ir ļoti nopietnas – stabilitāte šobrīd, manuprāt, īsti nav jūtama nekur.

Jautājumi, kas pasaulē radīja nestabilitāti pirms desmit gadiem, turpina pastāvēt. Ir tikai solījumi, ka tūlīt kaut kas tiks atrisināts, piemēram, karš Ukrainā, bet realitātē tas nenotiek. Ir procesi, kurus piedzīvosim atkal un atkal.

Šis gads pasaules politikā nav bijis tāds, par kuru varētu teikt – lūk, šeit kaut kas ir nokārtots. Dažkārt par kāda konflikta atrisināšanu kāds (ASV prezidents Tramps) piešķir sev lielu slavu, bet patiesībā konflikti turpinās.

Latvijā šis gads daudzējādā ziņā bija raibs.

Notika pašvaldību vēlēšanas, ļoti intensīva kultūras dzīve.

Viena no spilgtākajām politiskajām situācijām bija Stambulas konvencijas pārrakstīšana. Tā nebija tikai vienas partijas vai Krievijas ietekme; tur bija jūtama arī Trampa politikas atbalss.

Dažas partijas, pievienojoties Šlesera partijai, atbalstīja izstāšanos un iesaistījās spēlē, kas būtībā bija tests – vai arī pie mums ir iespējama ekstrēmāka, trampiskāka politiskā versija.

Man šķiet, tas bija izmēģinājums pirms Saeimas vēlēšanām, pārbaude – kas ir Latvijā iespējams, kāda retorika iedarbojas, kā var tikt pasniegti lēmumi, kas faktiski neveicina iedzīvotāju labklājību.

Sarežģītus globālus jautājumus atrisināt ir grūti, bet tos var diezgan viegli pabojāt.

Līdzīgi, kā Amerikā atbalsojas Ungārijas autoritārais modelis, tā tas atbalsojas arī pie mums.

Rodas izjūta, ka tiek pārbaudīts – vai mums ir vajadzīga pilsoniska sabiedrība, vai arī tā varētu funkcionēt citādi. Ne visiem patīk diskusijās un kompromisos balstīta politika, kurā nav skaidras uzvarētāja izjūtas.

Taču šie lielie jautājumi atstāj iespaidu uz mūsu ikdienu, pat ja to uzreiz nejūtam.

– Ko ikdienišķu, bet spilgtu šogad pamanījāt Liepājā?

– Man ikdienišķais bieži vien ir tas, kas citiem neikdienišķs. Kultūras dzīve ir mana ikdiena un galvenā nodarbe, tāpēc daļā Liepājas norišu esmu līdzvainīgs.

Liels notikums bija pirmo reizi Liepājas teātra organizēts festivāls “Teātris tuvplānā”. Mēs daudz ko mācījāmies, bet arī parādījām, ka jau zinām, kā darīt.

Programma bija interesanta gan liepājniekiem, gan Latvijas teātra profesionāļiem, kuru šeit sabrauca ļoti daudz.

Festivāls deva iespēju iedvesmoties, redzēt ko citādu, ārpus ierastā Latvijas teātru piedāvājuma.

Protams, vēl arī katra Liepājas teātra izrāde ir gan svētki, gan notikums –

un tad ir interesanti vērot, kā tas atbalsojas skatītājos.

– Vai, strādājot teātrī, jūtat Latvijas iedzīvotāju finansiālo situāciju?

– Es teiktu, ka cilvēki ir pielāgojušies inflācijai, kas bija pirms dažiem gadiem. Tās sprādziens turpinās, taču šoks ir atkāpies.

Ikdienas jautājumi, protams, svarīgi, bet cilvēki joprojām vēlas arī baudīt kultūru un satikties.

Bieži vien nākas izvēlēties, kam tērēt naudu, un tas ir nopietns jautājums.

Inflācija taču ir globāla parādība, lai gan mēs dažkārt gribam to uztvert kā lokālu problēmu.

– Vai šis gads jums atnesis vilšanos?

– Es vilšanos otrā cilvēkā vai sevī drīzāk uztveru kā mācību.

Bieži vien vilšanos rada nepietiekama informācija – mēs piedzīvojam sarūgtinājumu, jo cilvēku īsti nepazīstam. Globālā mērogā notiek līdzīgi.

Šogad bijis arī daudz priecīgu brīžu.

Mans gada prieks ir profesionāls – izrāde “Dzīvoklis”, gandrīz astoņus gadus sena iecere. Pateicoties dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces idejai, man beidzot izdevās to īstenot.

Otrs liels prieks – pieminētais festivāls.

– Kādu jūs gribētu 2026. gadu?

– Es jau nez kuro gadu gaidu Krievijas atkāpšanos no Ukrainas teritorijas un turpināšu to gaidīt.

Runājot par Liepāju – pilsētai 2027. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls, taču

patiesībā Liepāja jau sen tiek dēvēta par nekronēto Latvijas kultūras galvaspilsētu.

Šeit ļoti bagātīgs kultūras piedāvājums, kas ir būtiska pilsētas identitātes daļa. Novēlu to godam nest tālāk.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.