Buberts garšo visiem

Sarīkoju telefonaptauju par ēdieniem, kuri šodien ir piemirsti. Uzrunāju Liepājas un Dienvidkurzemes iedzīvotājus, kam bērnība bija pagājušā gadsimta 70.–80. gados, – laikā, kad cilvēki ēst gatavoja lielākoties mājās.

Atbildes bija dažādas: jaunpiena rausis, biezie ķīseļi, piena zupa ar kartupeļu klimpām, buberts, maizes zupa, tauku maize, putraimu biezputra ar kartupeļiem, skābu kāpostu zupa, gulašs, mannas biezputra ar ķīseli, sakņu sautējums ar gaļu.

“Man liekas, ka piena sakņu zupu vairs nevāra. Bērnībā man tā garšoja, bet, vai tagad ēstu, – nezinu.

Kad man uznāk luste, pagatavoju bubertu, un to ēd visi – gan mana mamma, gan bērni, gan mazbērni,”

pastāstīja liepājniece Antra.

Novadā dzīvojošā Daiga ieteica labu ideju – viņa bukstiņputrai izvēlas nevis miežu putraimus, bet pērļu grūbas, lai, tā teikt, mūsdienīgi un bērniem pievilcīgāk.

Vēl viens paņēmiens, kā ieradināt viņus ēst putru, ir vārīšanas laikā pieliet tai saldo krējumu; sanāk daudz garšīgāka.

Noteikti nebūs aizšauts garām, ja padomās par porcijas noformējumu, vienlaikus tas būs garšas papildinājums.

Piemēram, putrai pa virsu uzliek banāna ripiņas, mellenes, zemeņu daiviņas vai citas ogas, uzzīmē šokolādes sīrupa sejiņu.

Putra arī nav obligāti jāēd no tradicionālās bļodiņas vai šķīvja. Deserta vai saldējuma trauks, plata glāze bērnam varētu patikt labāk.

Zupas kauliņu vietā – frikadeles

Medzes pagasta iedzīvotāja Inguna Otaņķe tur godā vienkāršus, tradicionālus ēdienus, kam neļauj nozust no ikdienas galda. Gatavošana viņai ierasta, un recepšu grāmata virtuvē nav vajadzīga.

“Galvenais jau ir uztaisīt garšīgi,”

viņa saka.

Viens no saldēdieniem, ko Inguna palaikam gatavo, ir peldošās salas ar vaniļas mērci. Ēdienam svarīgi esot sīkumi – pareizi saputots olu baltums un īstais vārīšanas brīdis: “Saputo baltumu, ieliek vārošā ūdenī, pavāra minūti vai pusotru un ņem ārā.”

Lai izdotos garšīga vaniļas mērce, nedrīkst pārspīlēt ar vaniļu. Ja to piebērs par daudz, garša var kļūt rūgta.

Ingunas vecmāmiņa bija prasmīga saimniece, kā kādreiz sauca pavāres, kuras klāja viesību galdus, bet mazmeita teic, ka no vecmāmiņas daudz mācīties nav sanācis.

“Vecāmamma teica, ka bērniem pie plīts nav ko darīt,”

mazmeita smejoties atceras.

Bērnībā mājās vārīti vienkārši ēdieni – dažādas biezputras, zupas.

Šodien reti kur dzird pieminam gurķu zupu, bet Inguna vāra un saka: “Tā nav gluži pazudusi, arī mans kolēģis ir vārījis.”

Visbiežāk šai zupai viņa izvēlas cūkas kauliņus, bet citreiz iemet katlā frikadeles. Tās noder jebkurā zupā, jo buljons tad drīz gatavs, bet kauliņi vārās diezgan ilgi.

Inguna regulāri cep kartupeļu pankūkas, kas garšojot visiem mājiniekiem, un kartupeļus rīvē ar roku. Pankūkas ēd gan ar krējumu, gan skābāku ievārījumu, kā nu kuro reizi gribas.

“No tradicionālajiem saldajiem ēdieniem vāru arī ķīseli, ko ēdam ar pienu.

Tam ir svarīgs ir pareizais biezums. Nedrīkst būt par šķidru, citādi šķīvī sanāks piena zupa.”

Uz jautājumu, vai arī cep kūkas, atsmej: “Man ir divas meitas un vedekla – viņas cep.”

Ēdiena gatavošanas tradīcija ir nodota un pārņemta, savukārt par ēšanas ieradumu veidošanu bērniem Inguna uzskata: “Ko vecāki mēdz gatavot, to mazie ēd.”

Receptes

Prosas putra ar sieru un olu

Prosas graudus noskalo ar vēsu ūdeni vai arī uz nakti atstāj, aplietus ar ūdeni, istabas temperatūrā.

Katlā prosai pielej ūdeni, pikuci sviesta, sāli un vāra aptuveni 15 minūtes. Pielej pienu un turpina vārīt vēl 8–10 minūtes. Noņem no plīts un atstāj zem vāka uz aptuveni 10 minūtēm.

Izvāra olas (var arī paipalu olas). Pasniedz, pārgriežot olas uz pusēm, sarīvē sieru un pievieno sviestu. Var dekorēt ar svaigiem zaļumiem.

Auzu pārslu putra ar magonēm un mellenēm

Katliņā ieber auzu pārslas, pielej ūdeni un vāra mērenā temperatūrā. Kad ūdens ir iztvaikojis, pievieno pienu, medu, biezpienu un magones. Vāra vēl 5–7 minūtes.

Pasniedz ar svaigām ogām pēc izvēles.

Avots: medicine.lv

Saldētu ogu ķīselis ar biezpiena krēmu

Ogas izņem no saldētavas aptuveni pusstundu pirms gatavošanas un atlaidina. Ķīselim katliņā ielej ūdeni, pieber cukuru, samaisa un uzvāra. Cukuru var aizstāt ar sīrupu vai ievārījumu, kas atšķaidīts ar ūdeni.

Krūzītē ieber kartupeļu cieti, pielej aukstu ūdeni un izmaisa. Kad katliņā ūdens sāk burbuļot, tajā lej cietes maisījumu – strūkliņā un maisot.

Tas sabiezē, uzreiz pievieno ogas, viegli maisot, kādu minūti pakarsē, tad ņem nost no plīts. Noliek 15 minūtes savilkties. Šāda gatavošanas metode saglabā ogas veselas.

Krēmam saputo saldo krējumu ar cukuru, pievieno biezpienu un turpina putot līdz krēmīgai konsistencei. 

Var rotāt ar žāvētu augļu vai ogu gabaliņiem, grauzdētām auzu pārslām, sadrupinātiem cepumiem, marmelādi.

Ķīseli lej deserta trauciņos vai platās glāzēs, pāri liek biezpiena krēmu.

Var pasniegt arī ar saldējuma bumbu, turku jogurtu vai putukrējumu ar grauzdētām auzu pārslām. Labi garšo arī ar sieriņu “Kārums”.

Avots: familyfeast.eu

Biezs augļu ķīselis ar pienu

Izvēlas dažādus žāvētos augļus – bumbierus, persikus, aprikozes, ābolus, plūmes –, ko vispirms katliņā ūdenī aptuveni stundu nomērcē.

Tad pievieno garšvielas – cukuru, krustnagliņas, kanēļu standziņu – un vāra, kamēr augļi mīksti.

Tiem pielej aukstā ūdenī izmaisītu kartupeļu cieti, mazliet vēl pakarsē. Ja šķiet, ka ķīselis nav pietiekami biezs, var vēl izšķīdināt cieti un pieliet klāt. Ir jābūt tik biezam, ka netek.

Atdzisušu ķīseli liek šķīvjos, pārlej ar pienu, vai otrādi – pienā ieliek ķīseli.

Piena ķīselis

Katliņā ielietam pienam pieber cukuru, vanilīna cukuru, uzvāra. Maisot pievieno pienā izšķīdinātu kartupeļu cieti, turpina maisīt, līdz sabiezē. Atdzesētu pasniedz ar ogu ķīseli.

Lai tas būtu bez biezumiem, vispirms ogas katliņā sautē, līdz izšķīst. Tad izkāš, un ķīseli vāra no iztecējušā šķidruma.

Bērnības garša

Saldummīlestība

Gunita Lagzdiņa, rakstniece

Viens no varbūt visnetipiskākajiem našķiem kopš bērnības man ir mīkla. Vai tā būtu visikdienišķākā, pankūkām domātā vai svētkos baudāmo pīrāgu mīkla, izlaizīt iejava bļodu bija mans palīdzes virtuvē galvenais “pienākums”, pret kuru nelīdzēja nekādi brīdinājumi par sāpošu vēderu.

Laukos augot, gardumu izvēle nebija sevišķi liela, ja neskaita omīšu un mammas, kā arī skolas pavāres vārītos ķīseļus (kakao ķīselis spēja jebkuru dienu padarīt īpašu).

Saldējuma vietā mēs, bērni, ēdām sasaldētu rūgušpiena un zaptes vai svaigu ogu maisījumu.

Un vēl sevi lutinājām ar gogelmogeli, ko sakūlām pa kluso. Nezinu, kālab šī našķa pagatavošanā bija jāievēro īpaša slepenība, jo kūtī vistas dēja tik daudz, ka olu pietika visiem, taču atceros, ka abi ar brālēnu mikseri no skapja izvilkām tikai tajos brīžos, kad vecvecāku un vecāku tuvumā nebija.

Un, lai laime sanāktu “garāka”, cukurolu putojumā iejaucām auzu pārslas, kas piebriedušas garšoja debešķīgi.

Savukārt no veikala un kafejnīcu piedāvājuma neatņemama pilsētas brauciena tradīcija bija saldie kartupelīši – ne tie, kas batātes, bet gan veidojums no cepumiem, sviesta un kakao.

Ja nu akurāt jāizvēlas viens ēdiens, kam piešķirt karalisku statusu, tad tas būtu biezpiencepumkūka ar biezu jo biezu šokolādes glazūru pa virsu.

To mēs, bērni, pasūtījām sev vārda un dzimšanas dienās, ja tika jautāts, ko celt galdā. Arī maniem dēliem tā ir kūku kūka.

Un ar to sacensties varbūt (bet tikai varbūt) var veikala “Cielaviņa” ar klātpiedzertu kefīru, kas laikam ir dīvainākais salikums no manas našķēdienkartes.