Intervija ar Atkarību profilakses centra vadītāja pienākumu izpildītāju, ilggadēju sociālo darbinieci Sigitu Čirkši.

– Cik prestiža šobrīd ir sociālā darbinieka profesija?

– Sarežģīts jautājums. Mans subjektīvais viedoklis – domāju, ka sociālajam darbam ir tāds statuss, ka esi kompetentāks atsevišķās jomās nekā citās profesijās strādājošais.

Sociālais darbinieks ir profesija, ko neizvēlas lielākā daļa cilvēku, bet gan tie, kuri saprot, ka tā būs viņu joma, un šī profesija viņiem ir prestiža.

Mums centrā nāk ļoti daudz studentu, arī šobrīd praksē ir trīs studenti, tūlīt pievienosies vēl.

Protams, atkarību profilakses joma ir ļoti sensitīva, jo atzīt, ka ir kādas atkarību problēmas, ir ļoti grūti.

Bieži vien klienti pie šādas atziņas nonāk tikai pēc laika, jo cilvēkiem patiesībā primāri ir pavisam citas problēmas, pavisam cits fons.

Tas ir sarežģīts darbs. Mēs strādājam gan ar atkarīgām, gan līdzatkarīgām personām, ļoti daudz ir arī vardarbības veicēju un arī vardarbībā cietušu personu. Viss ir tādā vilcieniņā – secīgi cits pēc cita.

Vienlaikus šis darbs ir arī interesants.

Gadījumi, ar kādiem saskaramies, nav vienādi, bet stāsti gan mēdz atkārtoties, diemžēl.

Cilvēku likteņi savijas, redzam paralēles, līdzības. Atkarībai ir viena daba, kas maina cilvēku uztveri, attiecības, attieksmi.

– Tādi pieredzējuši sociālie darbinieki kā jūs kalpo par paraugu tiem jaunajiem, kas ir karjeras izvēles priekšā. Kā un kad sapratāt, ka sociālais darbs ir domāts tieši jums?

– Mana primārā profesija ir šuvēja, esmu padomju laiku cilvēks, tolaik nebija lielas izvēles, ko meitenēm mācīties.

Sākās juku laiki, man bija trīs bērni. Izgājām cauri lielām grūtībām, jo dzīvoju laukos, esmu no Otaņķu pagasta, man bija saimniecība un bija grūti atrast darbu.

Bērni paaugās, radiniece gāja studēt sociālajos pedagogos. Taču sapratu, ka tas gan nebūs man.

Tomēr man bija svarīgi, lai es iegūtu augstāko izglītību, bet nebūtu jāmācās matemātika.

1999. gadā Liepājas augstskolā atvēra pirmo sociālā darbinieka kursu, esmu no pirmā izlaiduma. Pabeidzu augstskolu 2003. gadā, bet sāku strādāt jau 3. kursa beigās – aizgāju uz vietējo pagastu, kur strādāju ilgus gadus.

Strādājot pagastā, tu esi tajā visā iekšā no bērna piedzimšanas līdz cilvēka izvadīšanai pēdējā gaitā.

Tad man iestājās dzīves nogurums, aizgāju no darba un domāju, ka nekad vairs neatgriezīšos, – biju sevi izsmēlusi.

Vienu gadu nestrādāju, vēlējos iet citā jomā. Tad 2014. gadā parādījās sludinājums, ka toreizējā Liepājas narkotiku pārvarēšanas palīdzības punktā meklē sociālo darbinieku.

Man šis darbs tik ļoti patīk, ir jāpārzina viena šaura joma – man ir jābūt atkarību profilakses speciālistei. Varu koncentrēties uz vienu jomu – tas dod lielu gandarījumu!

– Bieži vien studējošie iesākumā profesiju uztver ar vienām gaidām, taču, mācoties un reāli nonākot sociālā atbalsta iestādēs, saprot, ka tas nav tas, ko bija iedomājušies. Vai bieži esat ar to saskārusies?

– Jā, esmu to novērojusi. Kad jaunie darbinieki ierodas pie mums, mēs viņus testējam – tas, mūsuprāt, ir labi, jo tad ļaujam cilvēkam aizdomāties, vai viņš patiešām ir pareizajā vietā.

Pagājušajā gadā bija 3. kursa studenti, kuriem uzdevām jautājumu – kādēļ studējat tieši šo. Atbildot kāds saprot, ka tomēr mācās nepareizu iemeslu dēļ.

Protams, ir labi, ja to apzinās. Vismaz būs augstākā izglītība, kas pavērs citas perspektīvas. Taču būtiski ir dot iespēju pārdomāt, vai būs aicinājums strādāt šo darbu?

Te jāņem vērā, ka ir jāiemācās šo darbu “atstāt darbā”, nenest to uz mājām.

Esmu dzirdējusi, ka studenti saka – es pierādīšu, ka toreiz sociālajam darbiniekam nebija taisnība, ka tas, kas notika, bija netaisnīgi.

Liela daļa jauno cilvēku, kas aiziet studēt pēc vidusskolas, dzīvo ilūzijās, idealizētā pasaulē, viņiem nav dzīves pieredzes.

Sociālajā darbā tomēr ir vajadzīga tieši dzīves dotā pieredze, lai varētu izprast situāciju, cilvēkus. Piemēram, radīsies klients, kas teiks: “Tev pašam bērnu nav, ko tu man te tagad māci?” Šādā situācijā jābūt pietiekami gudram, jāspēj savākties, nepavilkties līdzi.

Šajā darbā jārēķinās, ka klienti var provocēt, ar to saskaramies katru dienu.

Atkarību profilakses centrā mūsu virzienā bieži izskan: “Vai tad jūs nedzerat?” Tad mēs atbildam: “Nē, visi nelieto alkoholu. Esam te četri cilvēki, kuri nelieto, tātad – tas nozīmē, ka visi ne.”

Ja students mācoties apzinās, ka kas līdzīgs, ar ko strādā sociālie darbinieki, piedzīvots viņa dzīvē, un māk to pareizi izmantot savā darbā, iznāk brīnišķīgs speciālists!

Domāju, ka tūlīt pēc vidējās izglītības iegūšanas, nepilnos 20 gados, vairumam šī profesija nebūs piemērotākā izvēle.

– Kādām īpašībām jāpiemīt labiem sociālajiem darbiniekiem?

– Šis darbs derēs tiem, kam patīk komunicēt ar cilvēkiem. Ja nepatīk, tad šo darbu nevar darīt, jo tas balstīts tieši komunikācijā.

Piemēram, Atkarību profilakses centrā katru dienu ir četras līdz piecas konsultācijas, katra pa stundai.

Tu nevari būt uz sevi vērsts, tev nevar nepatikt cilvēki, jo tad darbs nesanāks.

Jābūt atvērtam, saprotošam, pieņemot cilvēku tādu, kāds viņš ir, nevis pa visām varītēm cenšoties viņu izmainīt! Ir jābūt spējai iejusties otra kurpēs.

Tas ir darbs, kas ir pilns izaicinājumu.