Ir svarīgi bērnu redzēt nevis kā mūsu projektu, bet kā unikālu cilvēku, kuru vēlamies sadzirdēt un ar kuru veidot atbalstošas attiecības.

Mēs esam izglītības menedžeri –

varam piedāvāt iespējas, palīdzēt izvēlēties un radīt apstākļus, taču nevaram noteikt, ko bērnam gribēt vai negribēt.

Izvēloties pulciņu, sporta treniņus, mūzikas vai mākslas skolu, svarīgas nav tikai bērna spējas. Jāskatās arī uz viņa vecumu, temperamentu, interesēm, pedagogu, vidi un pārējiem bērniem.

Ļoti būtiski ir tas, vai bērns šajā vietā jūtas droši un vai ar pedagogu izveidojas labs kontakts. Ja viņam nepatīk vide, treneris vai pārējie bērni, ir maz ticams, ka ar laiku radīsies patiesa interese par pašu nodarbi.

Ja bērns jau zina, ko vēlas darīt, vecākiem ir vienkāršāk. Ja nezina, varam piedāvāt vairākus variantus un ļaut izmēģināt.

Bērnam ir svarīgi piedzīvot sajūtu, ka viņš pats piedalās lēmuma pieņemšanā.

Tā viņš mācās autonomiju, veido pašapziņu un savu identitāti. Protams, vecākiem nav pilnībā jāatkāpjas. Ja nepieciešams, varam vienoties par kompromisu.

Piemēram, bērns sākumā negrib iet uz sporta treniņiem – varam sarunāt, ka viņš apmeklēs vairākas nodarbības un pēc tam kopā izvērtēsim, kā viņš tur jūtas.

Noderīgs var būt arī pedagoga vai trenera skatījums. Pieaugušais reizēm pamana bērna spējas vēl, pirms pats bērns tās apzinās.

Taču kategoriski uzspiest savu izvēli nevajadzētu.

Ja bērns atkārtoti piedzīvo, ka viņa vēlmes un vajadzības netiek ņemtas vērā, ar laiku viņam pašam var kļūt grūti saprast, ko viņš īsti vēlas.

Dažkārt vecāki piedāvā vienu nodarbi pēc otras, bet bērns atsaka visam. Es teiktu – negribēšana ir logs, caur kuru ieskatīties bērna pasaulē. Ja bērns jūtas droši, viņam dabiski rodas interese par dažādām lietām.

Tāpēc, ja atbilde uz visu ir “negribu”, būtu vērts saprast, kas aiz tā slēpjas.

Varbūt bijusi negatīva pieredze, bailes no neveiksmes, trauksme vai kāds cits iemesls.

Ar sirsnīgām sarunām vai rotaļām vajadzētu mēģināt noskaidrot, kas īsti notiek. Dažkārt var palīdzēt arī vienošanās, ka pirmās pāris reizes uz nodarbību dodamies kopā un tikai pēc tam pieņemam lēmumu.

Nevajag arī bērnu pārpludināt ar izvēlēm. Ja viņam priekšā noliekam desmit pulciņus un sakām – izvēlies –, tas var radīt vēl lielāku apjukumu.

Labāk piedāvāt dažas reālas iespējas un palīdzēt starp tām orientēties.

Interešu izglītība bērnam dod daudz vairāk par konkrētu prasmi. Tā māca disciplīnu un sadarbību, rada piederības izjūtu un stiprina pašefektivitāti – sajūtu “es varu”.

Ikvienam bērnam vajadzīga vide, kurā viņš var justies veiksmīgs. Īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem skolā nav izcilu rezultātu vai kuriem grūtāk veidojas attiecības ar klasesbiedriem.

Kristīne Baranovska, klīniskā un veselības psiholoģe “Veselības centru apvienībā”