Interese par vēsturisko ēku atjaunošanu noteikti ir augusi.

Es to, protams, varu vērtēt tikai pēc sava darba – pēc Restaurācijas centra pasākumiem un klientiem. Ja pirmajā sezonā uz pasākumiem atnāca kādi divdesmit cilvēki, tad četru gadu laikā kontaktu loks izaudzis līdz aptuveni trīssimt.

Arī restaurācijas darbu rinda kļuvusi gara – šobrīd jaunam klientam varu piedāvāt laiku vien pēc vairākiem mēnešiem.

Cilvēkus interesē arī tēmas, par kurām agrāk varbūt tik daudz nedomāja, piemēram, vēsturiskie dārzi un augi, kas iederas pie sena nama.

Tas liecina, ka interese un izpratne pamazām aug.

Taču jautājums par mūsu attieksmi pret vēsturisko mantojumu ir daudzšķautņains. Vispirms mums kā sabiedrībai jāsaprot, ko šis mantojums mums nozīmē un vai mēs vispār to uzskatām par vērtību. Man reizēm gribas to salīdzināt ar cilvēka dzīvi.

Latvijas neatkarībai ir nedaudz vairāk par trīsdesmit gadiem, un varbūt arī sabiedrība tikai tagad nonāk līdz posmam, kad sāk vairāk novērtēt to, kas bijis pirms mums.

Jaunībā bieži gribas visu jaunu – jaunu māju, jaunu mašīnu, jaunu dīvānu. Arī tas ir saprotami. Taču brīdī, kad šī vēlme pēc jaunā sastopas ar vēsturisku ēku,

rodas jautājums – restaurēt vai nojaukt, atjaunot vecos logus vai ielikt jaunus, saglabāt vēsturiskās durvis vai aizstāt tās.

Mēs šobrīd strādājam ar durvīm, kuras krāsu nav redzējušas trīsdesmit un vairāk gadu. Tas daudz ko pasaka par mūsu attieksmi.

Kultūras mantojums mums ilgu laiku nav bijis viena no pamatvērtībām. To ietekmējusi gan vēsture, gan cilvēku iespējas un rocība, gan mūsdienu milzīgais jauno materiālu un risinājumu piedāvājums.

Arī restaurācijai ir sava vieta tajā nosacītajā vajadzību piramīdā – vai mēs to uztveram kā nepieciešamību, rūpējoties par savu īpašumu, vai tomēr kā luksusa lietu, ko var atļauties tikai tad, kad viss pārējais jau izdarīts.

Vienlaikus Liepājā redzam arī ļoti labus piemērus – ēkas atjauno gan investori, gan privātie īpašnieki.

Tie gan ir divi diezgan atšķirīgi stāsti.

Investoram restaurācijā ne vienmēr ir emocionāla piesaiste – viņš vairāk skatās uz kvadrātmetriem, ēkas funkciju, ieguldījumu apjomu un to, cik ilgā laikā tas atmaksāsies.

Privātajā sektorā, ar ko galvenokārt strādāju es, emocionālais fons ir daudz izteiktāks. Tā var būt piesaiste konkrētai vietai vai dzimtas īpašumam.

Taču reizēm ir arī pretēji – ēkai ar cilvēka ģimeni iepriekš nav bijis nekādas saistības, un tieši ar viņu šajā adresē sākas pilnīgi jauns stāsts.

Un Liepājā ir izcili piemēri, kā šī emocionālā piesaiste ēkai pārtop arī pavisam praktiskā rūpē – cilvēks pats iesaistās, mācās, kā ēku uzturēt, un ir gatavs ieguldīt ne tikai naudu, bet arī savu laiku un darbu.

Tas nozīmē, ka viņš savu īpašumu uztver ne tikai kā nekustamo īpašumu, bet kā kaut ko, par ko pats ir atbildīgs.

Daudz sarežģītāk ir daudzdzīvokļu mājās, kur īpašums sadalīts starp vairākiem cilvēkiem. Tur reizēm dzirdu: “Es pa šīm durvīm nestaigāju, kāpēc man par tām būtu jāmaksā?” vai arī visu atbildību noveļ uz apsaimniekotāju.

Taču māja ir viens veselums. Pat ja dzīvo pirmajā stāvā, tev ir vajadzīgs jumts. Ja jumta nebūs, vispirms būs slapjš otrais stāvs, bet ar laiku arī pirmais. Tas pats attiecas uz pamatiem, fasādi un ārdurvīm.

Problēma bieži vien nav tikai naudā, bet tajā, ka kaimiņi nespēj vienoties un nav kopējas intereses par visas ēkas saglabāšanu.

Viens no skumjākajiem teikumiem, ko nākas dzirdēt, ir: “Manam mūžam jau pietiks.” Man tas šķiet ļoti traģisks skatījums.

Īpašums, un jo īpaši vēsturiska ēka, nav tikai kaut kas, ko izmantojam tik ilgi, kamēr paši tur dzīvojam. Mēs to esam saņēmuši uz noteiktu laiku, un jautājums ir, kādā stāvoklī to nodosim tālāk.

Tajā pašā laikā ēkas funkcija nav tas, no kā būtu visvairāk jābaidās – funkcijas ēkām ir mainījušās visos laikos.

Arī mana ēka Bāriņu ielā sākotnēji bijusi apdzīvota tikai vienā stāvā, vēlāk labiekārtots otrais stāvs, izbūvētas telpas jumta daļā. Ēka ir attīstījusies, un tas pats var notikt arī šodien.

Tāpēc es neteiktu, ka jauna funkcija pati par sevi vēsturiskai ēkai ir lielākais drauds. Daudz bīstamāka var būt nepareiza materiālu izvēle.

Ivars Pilips, Liepājas Restaurācijas centra vadītājs

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.