Mēs tiešām ilgi esam dzīvojuši mierā un šķietamā neapdraudējumā, līdz ar to cilvēki ir atradinājušies reaģēt uz brīdinājumiem, kas aicina rīkoties.

Piemēram, ja tev virsū lido basketbola bumba un kāds saka “piesargies”, tad tavs uzdevums ir tā arī darīt. Ja bumba palido garām – tā ir veiksme, bet ja tā trāpa un salauž degunu? Tad kurš tieši ir vainīgs, ja cilvēku brīdināja?

Uz brīdinājumiem ir jāreaģē, nevis kādā X situācijā jāsāk vaimanāt par to, kas man jādara un kur man jāiet.

Tas pats attiecas uz 72 stundu somu.

Bieži mēdzu teikt – “Oskaru” jau nevienam nesolīja, bet tā filma to godalgu dabūja. Arī karu neviens nesola, un es būtu priecīgs, ja neviens to neizjustu.

Situācija ir nopietna, un karš globāli skar ikvienu, pat tos, kuri šķietami ar to nav saistīti. Tāpēc ir svarīgi savas drošības dēļ ieklausīties speciālistu norādījumos.

Es pats tā daru un to iesaku arī savai ģimenei. Arī mums ir sagatavota 72 stundu soma, un X stundai man ir gan plāns B, gan C. Esmu nodrošinājis ūdeni, apģērbu, degvielu un citas nepieciešamās lietas.

Tam visam cilvēkiem ir jābūt, jo tā mēs domājam par rītdienu.

To sauc par resursu plānošanu: kas būs vajadzīgs, cik daudz un ko spēšu paņemt līdzi, kādi medikamenti jānodrošina.

Jā, mēs varam vēlēties vēl lielāku izskaidrojošu darbu un vairāk uzmanības šiem jautājumiem, bet, ja es dzīvotu Krievijas pierobežā, tad, goda vārds, es nešķirotu, kāds drons lidinās, un to nefotografētu.

Es noteikti nebūtu tas “noderīgais idiots”, kurš publiski ievieto attēlus un tādējādi parāda ienaidniekam, kur, cikos un kas ir noticis,

kā reaģē vai nereaģē dienesti.

Mēs visi – iedzīvotāji – esam Latvija, un, ja popularitātes, aizvainojuma vai dusmu uz politiķiem dēļ sākam darīt šādas muļķības, tad katrs no mums un visa valsts kopumā kļūstam ievainojamāki.

Tāpēc novēlu visiem cilvēkiem gan Latgalē, gan Kurzemē un citviet saglabāt adekvātumu, proti, jebkurā situācijā un krīzē rīkoties pragmatiski, kā arī sirdsgudri.

Mārcis Grīnbarts, neatkarīgais producents, aktīvs liepājnieks