Foto: Paņem un samaksā pats – grobiņniece pašas audzētus dārzeņus vairs netirgo Pētertirgū, bet uz “letes” pie mājām
Grobiņā pie Lielās ielas 96. mājas ierīkota dārzeņu tirdzniecības vieta. Uz galda ir zaļumi, lapu salāti, sīpoli, gurķi, rabarberi, pirmie burkāni, sarkanās bietes.
Agrita Maniņa
"Kurzemes Vārds"
Produkciju izaudzējusi Ilva Jasaite savā dārzā, bet viņas pašas tur nav – var paņemt, ko vēlas, bet naudu iemet turpat pastkastītē.
Kādreiz Ilva sava dārza ražu pārdeva Liepājas Pētertirgū, taču tagad pilsētas dārzs esot sevi noražojis, vairs nav tik auglīgs kā iepriekš, tāpēc tirgum izaudzēt nevar.
“Zeme vairs nav tik vērtīga kā agrāk, tai izbeigušās barības vielas. Būtu mēsli, ar ko to uzlabot, bet tie jāved pārāk tālu – no Cīravas. Tur vīramātei zeme un saimniecība vīra brālim kopā ar vīru,” grobiņniece stāsta, kāpēc šogad uzsākusi tirgot mājās.
Viņa atzīst, ka sākums ir grūts, tirdzniecība tā nevedas kā tirgū, lai gan arī tur pēdējos gados pircēju palika aizvien mazāk.
“Es novēroju, ka daudzi tagad sāk paši kaut ko audzēt. Kaut vai viena dobīte, bet ir savs lociņš, dillīte, burkāniņš.”
Ilvai esot darba pilnas rokas, tāpēc nav laika stāvēt pie dārzeņu galda. Grobiņā palīgu neesot, jo ģimenes vīrieši diendienā strādā Cīravas saimniecībā, arī viņa brauc turp. Savukārt tirdzniecības vietā ieviesa pašapkalpošanās sistēmu.

“Esmu uzaugusi laukos Saldus pusē. Tēvs audzēja cukurbietes, kāpostus, ko tolaik varēja nodot vairumā, un man vasarās bija jāravē. Ātrāk prom nevarēja tikt, kamēr darbu neizdarīju. Tā esmu pieradusi pie dārza darbiem un zemes.
Kad ar vīru atnācām dzīvot Liepājā, Karostā, es biju nelaimīga, ka man nav ne strīpiņas zemes.
Tad viņam iedeva dienesta dzīvokli Grobiņas centrā vairāku dzīvokļu mājā, tur man bija vismaz vadziņa pie loga. Vēlāk sagadīšanās pēc atnācām dzīvot uz šo māju Lielā ielā 96, kur ir zeme. Sākumā mums bija mazāks pleķītis, bet lēnām apguvām visu dārzu,” tolaik Ilva sāka strādāt tirgū par pārdevēju pie dārzeņu audzētāja.
Darbs esot paticis, un izdomājusi – kāpēc pati nevarētu pārdot savu ražu? Tāds bija dārzkopības un tirgus stāsta sākums.
Taču tagad no tirgus viņa atteikusies. Lai tur nostiprinātu savu vietu, tirgoties jāsāk jau agri pavasarī, bet šogad agras ražas nebija.
“Pat neiekurinājām siltumnīcu, jo pietrūka malkas. Neaprēķinājām ziemas stiprumu un ilgumu, tāpēc nesanāca. Tad domāju: kā būs, tā būs ar pārdošanu pie mājas.
Cilvēki iet garām, paskatās, kāds kaut ko nopērk, cits atnāk citu reizi,”
sākumā Ilva dārzeņus nolika vienreiz nedēļā – svētdienā, bet Jāņos jau divas dienas, pēc tam sāka tirgot trīs – ceturtdien, piektdien, sestdien.
“Mēģināsim cilvēkus pieradināt, un varbūt izdosies,” viņa neslēpj, ka sākums nav viegls.

Vai vispār var ko pārdot un vai cilvēki par preci samaksā, Ilva pārbaudīja pagājušajā rudenī. Viņai izauga daudz sīpolu, no sava hektāru lielā cidoniju lauka atveda cidonijas un nolika pie mājas uz galda.
Tad vēl nebija izlikusi informāciju, ka galdiņš redzams novērošanas videokamerā, un dažbrīd precēm esot pieaugušas kājas. Taču saimniece rēķināja, ka zaudējums nav tik liels, lai skrietu pakaļ negodīgiem cilvēkiem un liktu samaksāt.
“Šogad izliku zīmi, ka ir novērošana, jo vairs nav tikai sīpoli un cidonijas. Es tomēr cenšos, strādāju, lai izaudzētu, un negribas, ka cits paņem, nevis nopērk,” viņa saka.