Kāds ceļas līdz ar saullēktu, lai pirmais tiktu pie savas iecienītās sēņu vietas, cits mežā dodas pēc darba, bet vēl kādam sēņošana ir ģimenes tradīcija vairākās paaudzēs.

Spainī – tikai skaistās

“Tas, kurš ar sēņošanas kaiti saslimst, tas, manuprāt, vairs neizveseļojas,” vietnē “Facebook” raksta Vērgales sākumskolas skolotāja Iveta Vanaga.

Viņa sēņo kopš bērnības – uz mežu gājusi līdzi gan mammai, gan vecmammai un turpina to darīt arī šodien, kad vien ir brīvs laiks.

Taču I. Vanagas galvenais mērķis nav pielasīt pilnus grozus ar sēnēm, lai pēc tam ar meža velšu gardumiem piepildītu burciņas. Viņai vairāk pie sirds iet pats sēņu medīšanas process un būšana mežā.

“Sēnes es, protams, gatavoju – gaileņu mērci, baravikas, marinētas alksnenes, vārītu sēņu salātus ar sīpoliem.

Tomēr neesmu no tiem cilvēkiem, kas par sēņu ēdieniem būtu lielā sajūsmā,”

viņa saka.

Tāpēc salasītās sēnes labprāt atdod citiem.

“Visvairāk man vizuāli patīk cūcenes, bet cenšos tās īpaši daudz nelasīt. Lai cūcene nonāktu manā spainī, tai jābūt izcili skaistai.”

Lielās sēnes skolotāja nelasa vispār – tikai vidējās un mazās jeb, kā pati saka, skaistās.

“Man galvenais ir staigāšana pa mežu. Sēņu sezonā pastaigai varbūt ir lielāka jēga,” stāsta I. Vanaga.

Viņu nesaista arī vietas, kur sēnes var teju vai ar izkapti pļaut.

“Man patīk pameklēt. Tas vairāk ir kā azartisks sports.”

Mežā I. Vanagai gadās atrast ne tikai sēnes. Divreiz uzieti, kā pati saka, arī atradumi ar “pievienoto vērtību” – brieža ragi.

Reiz ogojot pielasījusi pilnu spainīti ar mellenēm, taču to mežā pazaudējusi. Pēc gada spainīti atradusi – tukšu, protams. Ogas, visticamāk, bija izēduši meža zvēri.

“Pēc tam man Ziemassvētkos uzdāvināja skaistu spainīti, apgleznotu ar sēnēm. Uz tā uzrakstīts mans vārds un telefona numurs. Tā bija ļoti skaista dāvana.”

Pirms daudziem gadiem mežā stipra lietus laikā gadījies atstāt arī lietussargu. Ieraudzījusi ļoti skaistu apšu beku un par lietussargu pavisam aizmirsusi. Taču arī tas pēc nedēļas vai divām veiksmīgi atrasts turpat, kur bija atstāts.

“Sēņojot netālu no Grīņu rezervāta, gadījās redzēt arī vilcēnus.

Taču pa īstam bail mežā bijis tikai vienreiz. Biju tiešām dziļi iegājusi mežā un atradusi sieviešu gumijas zābaku. Vispirms vienu, pēc tam kādus 20 metrus tālāk arī otru. Tad gan sajūtas bija nepatīkamas – viskautkas nāca prātā,” piedzīvojumos dalās I. Vanaga.

Receptes

Gaileņu risoto ar baltvīnu

Sēņu risoto ir viens no klasiskajiem itāļu risoto veidiem. Tā pagatavošanā var izmantot dažādas sēnes, bet šoreiz priekšroka “meža zeltam” – gailenēm.

Būs nepieciešamas 2 ēdamkarotes sviesta, 2 sīpoli, 500 ml attīrītu gaileņu, 450 ml risoto rīsu (“Arborio” vai “Carnaoli”), 200 ml “Chardonnay” baltvīna, 1,5 l dārzeņu buljona, 200 ml sarīvēta parmezāna siera, sāls un malti melnie pipari.

Pagatavošana sākas ar sēņu sasmalcināšanu. Tad sagrieziet sīpolus mazos kubiņos, uzkarsējiet dārzeņu buljonu līdz vārīšanās temperatūrai.

Ielieciet sēnes sausā katliņā un vāriet tās, līdz iznāk šķidrums un iztvaiko. Sēnēm pievienojiet sviestu un sasmalcinātus sīpolus. Ļaujiet sīpoliem apcepties pēc garšas.

Pievienojiet rīsus un apmaisiet, līdz tie ir kļuvuši caurspīdīgi. Pievienojiet baltvīnu un vāriet līdz vārīšanās temperatūrai, līdz puse no šķidruma ir iztvaikojusi.

Sāciet pievienot karsto dārzeņu buljonu risoto masai ar intervālu no 3 līdz 4 minūtēm jeb līdz rīsi gandrīz absorbē iepriekšējo šķidrumu. Bieži samaisiet, lai no rīsiem noņemtu cieti un padarītu ēdienu krēmīgu.

Kad gatavs, ļaujiet nedaudz atdzist. Pievienojiet sarīvētu parmezāna sieru, sāli un piparus pēc garšas. Ja masa ir pārāk bieza, pievienojiet vēl mazliet dārzeņu buljona.

Avots: citagarsa.lv

Meža karalieņu zupa

Baraviku zupa ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā saglabāt meža garšu šķīvī. Tā ir aromātiska, sātīga un īpaši piemērota rudens vakariem.

Tās pagatavošanai būs vajadzīgi apmēram 300 g iztīrītu baraviku, 4 mazi kartupeļi, 4 mazi burkāni, 200 g sviesta pupiņu, 2 l dārzeņu buljona (var izmantot jebkādus neitrālas garšas dārzeņus), 1 ēd.k. sviesta, 4–6 melno piparu graudi, sāls pēc garšas, saišķītis diļļu.

Burkānus sagriež šķēlītēs un liek vārīties dārzeņu buljonā, pievienojot melno piparu graudus. Pupiņām nogriež galus un tās katru sagriež 2–3 gabaliņos. Kartupeļus sagriež kubiņos. Iztīrītas baravikas sagriež šķēlītēs un ar aukstu ūdeni nomazgā.

Sausā pannā, kas uzkarsēta uz plīts vidēji augstā temperatūrā, liek nomazgātās baravikas. Drīz pēc ievietošanas pannā no baravikām sāks izdalīties liekais ūdens. Tam jāļauj iztvaikot gandrīz pilnībā.

Kad mitrums iztvaikojis, pievieno ēdamkaroti sviesta un rūpīgi samaisa, lai visas baraviku šķēlītes ir noklātas. Sēnes apcep, līdz tās kļūst zeltaini brūnas no abām pusēm, apmēram 5 minūtes. Beigās pievieno nelielu šķipsniņu sāls. Tad noņem no karstuma.

Pupiņas pievieno buljonam, kad burkāni ir gandrīz mīksti. Pēc apmēram 6 minūtēm, kad pupiņas ir pusmīkstas, pievieno kartupeļus un apceptās baravikas. Pievieno sāli pēc garšas.

Zupu pasniedz, pārberot ar dillēm.

Avots: 3muskatrieksti.lv

Kaimiņu pīrādziņi

Igauņu recepšu vietnē “Nami-Nami” publicētā sēņu pīrādziņu recepte, kas pielāgota no Silvijas Kalvikas grāmatas “Igauņu tautas ēdieni” (1981).

Pīrādziņu pagatavošanai jāsagādā 500 ml piena, 25 g svaiga rauga, nedaudz cukura, 1 tējk. sāls, 2–3 ēd.k. sviesta, milti.

Pildījumam būs nepieciešams 300–400 ml sagatavotu sēņu (pēc izvēles, galvenais, lai tās ir ēdamās sēnes), 1 ēd.k. sviesta, 1 neliels sīpols, nedaudz skābā krējuma, sāls, dilles.

Pagatavo rauga mīklu un ļauj tai apmēram stundu uzrūgt. Sēnes sasmalcina un sviestā apcep kopā ar sīpolu, pievieno nedaudz skābā krējuma, sāli un, ja vēlas, bagātīgi dilles.

Mīklu izrullē, izgriež aplīšus, vidū liek sēņu pildījumu un pārloka pusmēness formā. Pīrādziņus pārziež ar olu un cep 200 grādos, līdz tie kļūst zeltaini.

No tās pašas receptes var cept arī vienu lielu sēņu pīrāgu.

Avots: nami-nami.ee

Daži knifiņi gardai gaileņu mērcei

– Gailenes nevajag smalki sagriezt, labāk tās saplucināt ar rokām palielos gabalos. Karsējot gailenes atdos ļoti daudz mitruma, un lielāki gabali palīdzēs saglabāt izteiksmīgāku tekstūru. Sēnes liek uz pannas tikai tad, kad tā ir patiešām karsta.

– “Lielākā kļūda ir sēnes likt nepietiekami sakarsētā pannā, jo tad tās nevis apcepas, bet sutinās. Taču gaileņu mērces īpašā garša ir tieši apceptajās sēnēs,” iesaka populārais pavārs Mārtiņš Sirmais.

– Sviestu noteikti nedrīkst žēlot, toties sāls jāpievieno tikai pašās beigās, jo citādi tas izsūks visu mitrumu no sēnēm.

Avots: rimi.lv