Ukrainā man ir gan radinieki gan draugi. Par notikumiem
Ukrainā uzzinu ne tikai no viņiem, lasu ziņas arī internetā, skatos televīziju.
Acīmredzot, iedzīvotāju pacietības mērs ir pilns.

Vairakkārt esmu bijusi pie radiniekiem ciemos. Nevarētu
teikt, ka dzīves līmenis Ukrainā būtu zemāks, nekā Latvijā. Tomēr nevar
salīdzināt turienes dzīvi ar dzīvi Latvijā. Tāpat kā te, arī Ukrainā ir ļoti
bagāti cilvēki, ir vidusslānis un nabadzīgie iedzīvotāji. Komunālie maksājumi
Ukrainā, salīdzinājumā ar Latviju, ir zemāki. Taču arī iedzīvotāju ienākumi ir
mazāki. Atšķirīga ir cilvēku dzīves uztvere.

Jaunieši pēdējā laikā aizvien biežāk izbrauc no Ukrainas,
apmeklē Eiropas Savienības valstis. Viņi redz, kā cilvēki dzīvo citur, kāds
citās valstīs ir dzīves līmenis, tādēļ viņus vairs neapmierina iespējas
Ukrainā. Taču nedomāju, ka tikai jaunieši ir protestētāji.

Taču jauniešu uzvedība mani pārsteidza. Pagājušajā gadā, kad
ciemojos Ukrainā, biju aculieciniece vietējās domes sēdei, kur pulcējās
jaunieši – lielākoties studenti. Nezinu, vai tā vija viņu pašu iniciatīva, vai
arī viņi izpildīja kāda pavēli, bet mani pārsteidza viņu uzvedība – viņi
kliedza. Kultūras līmenis noteikti varētu būt augstāks.

Bet, iespējams, jaunieši labāk zina, kas viņiem nepieciešams
– viņi grib pilnvērtīgi dzīvot tūlīt un tepat, nevis saņemt solījumus par gaišu
nākotni. Taču neizslēdzu iespēju, ka tieši jaunieši ir visvieglāk ietekmējami,
pat uzpērkami.

Vairākas reizes Ukrainā esmu bijusi un piedalījusies
lielākos pasākumos, un bija briesmīgi, kā uzvedās ļaudis. Tika lamāti krievi,
saucot tos par dzērājiem un visa izbojātājiem. Atceros, toreiz piegāju pie
kādas tantiņas un uzrunāju viņu. Ukraiņi paši arī tecina kandžu, tādēļ nevar
tikai citus vainot tautas nodzirdīšanā.

Uzskatu, ka pirmām un galvenām kārtām viss notiekošais ir
viena vienīga politika. Tā ir cīņa par varu un naudu. Tas taču katram skaidrs,
ka opozīcija grib tikt pie varas!

Tas, ka cieš un pat iet bojā civiliedzīvotāji, ir pūļa
efekts. Mazākā dzirkstelīte, un pūļa iespaidā tiek sisti visi pēc kārtas.
Manuprāt, pūlis iegājis tādā ekstāzē, ka vairs nedomā, ko dara. Nedomāju, ka
valdība provocē uz vardarbību un kautiņiem. Jābūt bez prāta, lai ko tādu
darītu.

Var vilkt sava veida paralēles ar 13.janvāra notikumiem Rīgā.
Tāpat ar situāciju Latvijā 90.gadu sākumā. Gan Latvija toreiz, gan Ukraina
tagad cīnās par neatkarību. Latvija to izcīnīja. Turklāt, par laimi, bez lieliem
cilvēku upuriem. Kaut patiesībā es šaubos, vai Ukraina šobrīd cīnās par
neatkarību. No kā? No Krievijas? Manuprāt, paši šobrīd nezina, ko grib.

Tieši šobrīd pārlasu grāmatu par notikumiem 1654.gadā. Viens
pret vienu ir notikumi šobrīd Ukrainā ar grāmatā aprakstītajiem. Tas pats
naids, tā pati provokācija. Var pat teikt, ka tiek kurināts nacionālais naids.

Jā, ukraiņi ir temperamentīgāki par latviešiem un citu
Baltijas valstu iedzīvotājiem, mīl izmest
pūku. Sevišķi, ja lietots alkohols. Ja ir iedzēruši, tad pietiek kādam kaut
ko ne tā pateikt, lai sāktos kautiņš.

Uzskatu, ka brīdis, kad problēma bija risinājuma miermīlīgā,
sarunu ceļā, ir nokavēts. Vēl novembrī, kad tas viss sākās, vajadzēja sēsties
pie sarunu galda un problēmu risināt mierīgā ceļā. Taču ne pieļaut, ka problēma
ieilgst!

Izskatās, ka no kādas puses viss bijis ļoti labi pārdomāts.
Bija atrisināts gan jautājums par teltīm, gan par apsildi, ēdināšanu un visu
pārējo. No kurienes tas viss? Taču ne jau par tautas naudu, ne par tiem
līdzekļiem, ko iedzīvotāji paši savākuši! Tā vismaz es domāju, jo, lai tik ilgu
laiku visus protestētājus pabarotu, nepieciešami ievērojami līdzekļi. Tas taču
nav bez maksas, nekrīt no gaisa!

Arī tad, ja Ukraina iestātos Eiropas savienībā, taču no
debesīm manna nebirtu… Pašiem ir kaut kas lietderīgs jādara, nevis
izrēķināšanās jārīko.

Ļoti ceru, ka viss beigsies mierīgā ceļā, ka puses
vienosies. Protams, sliktākais variants ir pilsoņu karš, taču ceru, ka to
nepieļaus. Tas taču būtu ārprāts! Ir pat reizes, kad negribas skatīties ne
televīziju, ne lasīt ziņas internetā, jo ziņas no Ukrainas ļoti satrauc.
Cilvēki tur vairs nedomā, ko dara. Par ko pārvērsta Kijeva! Tās ir šausmas! Vai
tā rīkojas saprātīgi, domājoši cilvēki?