Tuvojas pavasaris un tradicionāli aktivizējas velobraucēji.
Protams, ir tādi, kuri ar velosipēdiem pārvietojas augu gadu, taču siltajā
laikā velosipēdistu ielās vienmēr ir vairāk. Turklāt pēdējos gados velobraucēju
skaits aizvien vairojas. Arī jaunie satiksmes dalībnieki.

Mazajiem velobraucējiem noteikti ir jāmācās satiksmes
noteikumi un jāiegūst velobraucēja apliecība! Īpaši tas attiecas uz bērniem
pilsētā, kur ir intensīva satiksme. Kamēr bērni ar saviem velosipēdiem braukā
pa sētu, vēl nav tik traki, kaut arī pagalmos taču pārvietojas arī
transportlīdzekļi. Bet, ja bērns gatavojas izbraukt uz ielas, vismaz
pamatnoteikumi noteikti ir jāzina. Pirmkārt, lai pašam būtu drošāk. Otrkārt,
lai neapdraudētu citus satiksmes dalībniekus, piemēram, gājējus.

Manis paša praksē bija gadījums, kad velosipēdists, nezinot
satiksmes noteikumus, par mata tiesu izraisīja negadījumu un pats tajā cieta. Pirms
vairākiem gadiem Nīcā braucu ar auto aiz aptuveni desmit gadus veca zēna ar
velosipēdu. Kaut puika brauca pa labo malu, teju vai jutu, ka kaut kas nebūs
labi, jo zēns vairakkārt atskatījās pār plecu. Un tad pēkšņi, kad es jau biju
blakus, zēns, nerādot nekādu zīmi, ka mainīs virzienu, šķērsām rāva pāri pa
ielu uz kreiso pusi. Par laimi, izdevās nobremzēt – zēns pat neapkrita, vien es
ar auto buferi mazliet pieskāros riteņa riepai. Līdz ar to esmu uz savas ādas
izbaudījis, ko nozīmē satiksmes dalībnieks, kurš nezina noteikumus.

Tāpēc satiksmes noteikumi noteikti jāmācās! Tāpat tikai
apsveicami ir tas, ka aktivizējušies jaunie satiksmes dalībnieki, kuri vēlas
iegūt velosipēdista apliecību jeb velobraucēja tiesības. Pirmkārt, tā taču ir
obligāta prasība, ka jānokārto velosipēdista apliecība, ja grib piedalīties
ceļu satiksmē. Turklāt nu to var darīt jau no desmit gadu vecuma. Ja grib
izbraukt no sētas, tiesībām jābūt!

Un, kaut arī noteikumi paredz, ka ķivere velosipēdistam
obligāta ir līdz 12 gadu vecumam, es uzskatu, ka ķivere nepieciešama arī tiem
velosipēdistiem, kas vecāki par 12 gadiem. Jo tā ir katra paša velosipēdista
drošība! Es personīgi visu laiku braukāju ar ķiveri. Ir tikai ļoti reti
gadījumi, kad nogrēkoju, piemēram, ja vakarā pa taciņu izdomāju aizmīt līdz
veikalam. Tad dažreiz noslinkoju un neuzlieku ķiveri, bet ikdienā lietoju
vienmēr.

Un vēl pēc saviem bērniem esmu novērojis, ka mazajiem
velosipēdistiem noteikti vajag lietot arī cimdus. Sākumā, kamēr iemaņas tiek
apgūtas, pie pirmajiem kritieniem ir tendence grūst plaukstas uz priekšu. Ja šādos
gadījumos cimdu nav, rokas tiek sāpīgi apskrambātas.

Tiesa, ar velosipēdiem brauc ne tikai bērni un jaunieši, kā
arī tie, kuriem kabatā ir autovadītāja apliecība. Ar divriteņiem bieži
pārvietojas arī gados vecāki cilvēki, kuriem par satiksmes noteikumiem nav pat
nojausma. Arī šiem ļaudīm noteikti būtu jāiepazīstas vismaz ar elementārākajām
likuma prasībām. Protams, vecākiem cilvēkiem palīgs nebūs internets, taču CSDD
pieejami arī dažādi bezmaksas bukleti – pat grāmata nebūs jāpērk.

Tiklīdz mēs kāpjam uz kāda transportlīdzekļa, mums ir jāzina
ceļu satiksmes noteikumi! Pat vienkārši ejot pa ielu, jābūt elementārām
zināšanām: kur var iet, kur – nevar utt.

Savukārt kašķis par neregulējamām gājēju pārejām, kad velosipēdisti
kliedz, ka viņus nelaiž, bet autovadītāji dusmojas, kad velosipēdisti tiem
burtiski izlec priekšā, manuprāt ir grūti laužams. Šajos kašķos parasti
neiesaistās tādi cilvēki kā es, kuri ikdienā gan brauc ar auto un velosipēdu,
gan iet kājām.

Šādi cilvēki problēmu redz no visām trijām virtuves pusēm.
Bet daudzi jau ir tikai kājāmgājēji. Un tā kā viņi nav bijuši otrā pusē, viņi
droši vien negribēs un pat nespēs saprast autovadītāju.

Diemžēl bieži šie cilvēki nesaprot, kādas var būt sekas.
Labi, iznākumā taisnība varbūt būs gājēja pusē. Bet vai gūtā trauma būs
principa vērta? Sāpes jau nebūs automašīnai. Mašīnai būs švīka krāsā vai bukte.
Un tas nav nekas salīdzinājumā ar lauztu kāju vai, nedod Dievs, vēl ko
nopietnāku.