Barikāžu laikā biju Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas priekšsēdētāja vietnieks. Priekšsēdētājs bija Olafs Gūtmanis. 1990.gada rudenī bija Tautas frontes vadītāju pārvēlēšana Liepājā, līdz ar ko tiku ievēlēts šajā amatā. Kaut gan: kāda nozīme amatam? Darbojos.

Piedalījos arī 13.janvāra manifestācijā Rīgā. Jau braucot uz manifestāciju, uzzinājām par notikumiem Viļņā, kad bija gājuši bojā cilvēki. Noslepkavoti. Tas uzjundīja sajūtas.

Pēc manifestācijas daļa cilvēku palika Rīgā, mājās pārbraucām mēs, valdes locekļi. Apspriedāmies, kā rīkoties. Liepāja bija diezgan krieviska pilsēta – pēc statistikas tikai mazākā puse bijām latvieši. Tomēr mums bija izdevies uzvarēt pašvaldību vēlēšanās. Martā pašvaldību vēlēšanās uzvarēja Tautas frontes saraksts. Un pārņēma pilsētas vadību.

Bet interfrontei arī bija daudz deputātu, jo Liepājā jau tolaik bija daudz krievu, tostarp padomju virsnieki. Un vēlēšanās jau tolaik piedalījās visi, arī militārpersonas un viņu ģimenes locekļi.

Atgriezušies no Rīgas, nolēmām, ka mums kaut kas lietas labā jādara, jo bija ienākusi informācija, ka interfronte gatavojas mītiņam tagadējā Čakstes laukumā, kas toreiz bija Imanta Sudmaļa laukums ar pieminekli. Un mums bija informācija, ka interfrontes atbalstītājiem varētu uzvirmot emocijas un ka pūlis varētu doties ieņemt pilsētas valdi, kas bija turpat blakus, un līdz ar to pārņemt varu pilsētā.

Tādēļ mēs nolēmām tieši tajā pašā laikā rīkot piemiņas pasākumu, lai pieminētu Viļņā bojā gājušos cilvēkus.

Jaunsleinis, kuram bija labāki sakari ar rajonu, sarunāja no kolhoziem traktorus, kuri atvilka piekabes līdz augšai pilnas ar kūtsmēsliem. Tās novietoja šķērsām Rožu un Krišjāņa Valdemāra ielas krustojumā. Ja gadījumā interfrontieši grib doties uz domi… Tādā veidā arī novērsām iespējamo provokāciju.

Pēc šī piemiņas pasākuma izziņojām, ka Liepājā situācija ir draudīga un arī Liepājā rīkojam barikādes. Izvēlējāmies trīs punktus – pie pilsētas domes, Radio un Pasta ielas krustojumā un pie televīzijas torņa, kas bija stratēģiski svarīgākie punkti.

Es uz barikādēm uz Rīgu netiku laists. Man bija uzdots atbildēt par barikādēm Liepājā, iesaistot visas mūsu pilsētas Tautas frontes grupas. Sastādījām dežūru grafiku, dežūrējām svarīgajos punktos. Kaut liela daļa liepājnieku devās arī uz barikādēm Rīgā. Tādēļ bija brīži, sevišķi pie televīzijas torņa, kad pat aptrūkās cilvēki…

Izskan, ka nebija vērts stāvēt uz barikādēm… Ko jūs?! Neiet runa par aizsardzības viedokli! Ar barikādēm taču latvieši parādīja savu nostāju, ka ir gatavi stāvēt un upurēt sevi. Galvenais taču bija tas! Mums taču ieroču nebija! Ja vien kāds retais bija kādu šaujamo no pažobeles izvilcis… Bet to jau nevar uzskatīt par bruņojumu!

Mēs bijām neapbruņoti. Bet bijām gatavi stāvēt, lai kaut vai šauj uz mums. Jo tas bija jāņem vērā arī tiem, kuri neatkarības atgūšanas procesu gribēja pārtraukt. Viņiem arī bija jārēķinās ar sekām, kā tas atbalsosies pasaulē.

Kas mūs motivēja? Es pie padomju varas nodzīvoju 50 gadus. Jā, cilvēki dzīvoja, bet es visu laiku jutu manis kā latvieša neatzīšanu, nicināšanu. Valoda bija aizgājusi līdz virtuves līmenim, visa dokumentācija bija krievu valodā. Kad mācījos vidusskolā, bija sabiedrības mācība, kuras laikā borēja, ka tas ir normāli, ka mazo tautu valoda pazudīs… Kā latvietis jutos pazemots!

Uz barikādēm mūs aizveda nacionālā pašapziņa. Iepriekšējās paaudzes cilvēki taču bija stāstījuši, kāda dzīve bijusi pirms padomju varas. Tiesa, man ģimenē daudz par to netika runāts, jo tēvs leģionā krita. Tomēr nacionālā pašapziņa cilvēkos bija. Un, kad sākās atmodas process, atrāva to spundi vaļā. Varēja sākt runāt par to, kas iepriekš visu laiku spieda sirdi. Tas bija tāds spēks!

Ja būtu vēlreiz jāiet uz barikādēm, es ietu. Kaut redzot visus politiskos procesus… Neatkarības atgūšana bija viens, bet valsts attīstība un dzīves veidošana pašiem ar saviem spēkiem – kas pavisam cits. Mēs redzam, cik ir grūti. Redzam, cik daudz cilvēku tendēti uz materiālo – vispirms domā par sevi, nevis par valsts interesēm. Esam vīlušies ļoti daudzos cilvēkos, kurus uzskatījām par īstiem Latvijas patriotiem. Netīk pat runāt, redzot, kas tagad notiek…

Domāju, ka joprojām būtu daļa  sabiedrības, kas arī tagad ietu uz barikādēm. Tiesa, daļa vairs neietu. Nabadzība, tik daudzi aizbraukuši no Latvijas… Bet ir cilvēki, kas to darītu.

Imants Aizkalns, liepājnieks, barikāžu dalībnieks