Pavērojot beidzamā laika negadījumu statistiku un arī satiksmes intensitāti uz ceļa, manuprāt, jā – ķiverēm jābūt obligāti.

Arī pati vakar gandrīz iekļuvu satiksmes negadījumā, braucot ar velosipēdu. Uz stūra pagriežoties, man pretī lielā ātrumā traucās kāds ”Bolt” elektroskrejriteņa vadītājs. Ar lielām pūlēm abi paspējām nobremzēt. Tajā brīdī domāju – labi gan, ka ir ķivere galvā.

Arī braucot pa veloceļu un nejauši uzduroties apmalei, var nokrist. Var notikt dažādi atgadījumi, ko mēs nevaram paredzēt, un ir jābūt gatavam uz visu. Tāpēc labāk, ja tomēr ir ķivere.

Vienīgais mīnuss, ko redzu kā sieviete, ir tāds, ka no rīta, braucot uz darbu, ķivere sabojā frizūru. Mati tomēr ir svarīgi kopējā izskatā, un ķivere tiem neko labu nedod. Taču, neraugoties uz to, uzskatu, ka velobraucējiem galvas aizsargcepure ir nepieciešama.

Jāpadomā arī par to, kādu priekšzīmi rādām jaunatnei. Vai paši esam paraugs? Vai pieaugušie, nelietojot ikdienā ķiveri, var pieprasīt to likt galvā bērniem?

Bērns redzot, ka mamma ar tēti nenēsā ķiveri, nesaprot, kāpēc tas tiek prasīts no viņa.

Pievēršot uzmanību aktuālajai diskusijai internetā par to, ka trūkst statistikas, ka ķivere velobraucējus pietiekami labi pasargā, jāmin, ka daudz kas ir atkarīgs no situācijas vai vietas, pa kuru pārvietojas.

Braucot cauri, piemēram, mierīgajam ”Laumas” rajonam un pusceļā izdomājot, ka tomēr jātiek līdz pilsētas centram vai jābrauc pa vietu, kur ir intensīvāka satiksme, ķivere būtu vajadzīga.

Neviens nevar paredzēt, kurā brīdī kaut kas var atgadīties, un, ja galvā nelaimes brīdī būs ķivere, pašam būs vieglāk ap sirdi.

Vienmēr arī jāņem vērā, ka satiksme uz ceļa var kļūt intensīvāka jebkurā dienas laikā.

Daži sociālajos tīklos pauda viedokli, ka katram pašam jādod iespēja izvēlēties – likt ķiveri vai ne. Bet atcerēsimies, ka kādreiz arī drošības jostas mašīnās nebija obligātas, taču ar gadiem esam sapratuši, ka tās ir vajadzīgas.

Jā, iespējams, ir kādi gadījumi, kad labāk būtu bez jostas, bet pārsvarā tās mūs tomēr pasargā no dažādām nelāgām situācijām. Tāpat ir arī ar ķiverēm.

Manuprāt,

mēs kā sabiedrība vēl neesam pietiekami izauguši, lai pieņemtu šādu lēmumu individuāli.

Ja mēs jau tagad mācētu pieņemt pareizus un drošību garantējošus lēmumus, tad nebūtu šīs sarunas, negadījumu statistika būtu mazāka un neviens necenstos kontrolēt mūsu rīcību.

Attiecībā uz elektroskūteriem ir jautājums, vai cilvēkam ikdienā būtu jānēsā līdzi ķivere gadījumam, ja nu spontāni sagribas braukt ar ”Bolt” elektroskūteri?

Uzskatu, ka šī problēma jārisina pakalpojuma sniedzējam. Ja cilvēks izīrē laivu, tad viņam tiek nodrošināta glābšanas veste, jo neviens apkārt ar savu vesti nestaigā. Ja iznomā mašīnu, tad ir drošības jostas. Ja nemaldos, Zviedrijā, izīrējot noteiktus transportlīdzekļus, tiek arī nodrošinātas ķiveres. Lielākos transportlīdzekļos tās var ievietot bagāžas kastēs.

Zviedrijā pārsvarā visi braucēji pārvietojas ar ķiveri galvā. Varbūt ir vērts noskaidrot, kā ar šādiem jautājumiem tiek galā citās valstīs – neviens neliek nākt klajā ar jauniem izgudrojumiem.

Risinot jautājumu par publiski pieejamām ķiverēm, noteikti jādomā par higiēnu, bet arī tas būtu jānokārto pakalpojuma sniedzējam.

Inga Krivcova, Liepājas veloaktīvistu kluba ”VeloRonis” valdes priekšsēdētāja

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.