Jāpiekrīt novērojumam, ka skolu kafejnīcu sortimenta krasais sašaurinājums un arī papildus noteikumi attiecībā uz skolu ēdinātājiem veselīguma virzienā lielu iespaidu uz bērnu ēšanas paradumiem tomēr nav atstājis. Te drīzāk ir situācija no sērijas, – ja ko aizliedz, tad to gribas vēl vairāk. Skolām tuvējie veikali par šo pavērsienu gavilē un jau sen pielāgojuši savu sortimentu jaunajam pieprasījumam no skolēnu puses – čipsi, limonādes, bulciņas, siltas picas un pārējais jau gaida bērnus līdz ar starpbrīža zvanu.

Vairāki skolu direktori bija ļoti noraizējušies arī par faktu, ka skolēni masveidā skraida pa ielām – ārpus skolas teritorijas, kur skolas personāls vairs nespēj garantēt bērnu drošību. Turklāt visbiežāk no skolas skrien neapģērbušies, lai pirmie paspētu veikalos pirms rindas izveidošanās.

Mēs redzam, kas notiek pasaulē ar aptaukošanos un kopējo sabiedrības veselības stāvokli. Tas ir šokējošs skaits bērnu un pusaudžu ar palielinātu svaru. Latvijā situācija nav vēl dramatiskākā, bet tai, tāpat kā visur pasaulē, ir tendence ļoti strauji pieaugt.

Tāpēc kopumā Veselības ministrijas ievirzīto kursu, kā uztura speciālists vērtēju ļoti pozitīvi. Attiecīgi, jau šobrīd domāt par bērnu uzturu pirms esam nonākuši bēdīgi slavenā ASV līmenī.

Protams, visvieglāk veselīga, sabalansēta uztura normas ir ieviest tieši sabiedriskajā telpā – skolās, pirmsskolās un citur. Mājās jau nevienam ēšanas paradumus neuzspiedīsi! Tā katras ģimenes pašas daļa.

Taču “uzspiest” šeit, manuprāt, ir atslēgas vārds, kādēļ šis Veselības ministrijas izvirzītais kurss nesniedz tādu rezultātu, kā gaidīts. Izstrādāt visiem vienotas uztura normas ir svarīgi un vajadzīgi, lai mēs visi šo kursu saprastu vienādi. Taču ar to vien nepietiek.

Izpaliek investīcijas jaunatnes izglītošanā par to, kādēļ uzturs ir tik svarīgs.

Tieši tādēļ mēs, kā ēdinātājs, brīvprātīgi organizējam skolēniem dažādas aktivitātes, konkursus, lai ļautu jaunajai paaudzei pašai nonākt līdz atziņai, cik svarīgi ir tas, KO viņš liek savā vēderā. Tas nav mūsu, kā ēdinātāju pienākums. Mums vienkārši, ikdienas situāciju redzot, nav vienalga.

Runājot par pēdējām izmaiņām saistībā ar bulciņu aizliegšanu skolu bufetēs un aizliegumu konditorejas izstrādājumus tirgot skolas ēdnīcā pirms plkst. 11:00. Pamatdoma jau laba – mazināt skolēnu pieēšanos ar ”vieglajiem ogļhidrātiem” pirms valsts apmaksātajām pusdienām, kur tiek tērēti budžeta līdzekļi. Sakarība šeit pastāv. Jo vairāk bērns saēdies bulciņas un našķus pirms pusdienām, jo lielāks procents valsts apmaksātā ēdiena tiek izmests atkritumos. Taču atkal izpaliek izglītošana un pietiekams finansējums pašai ēdienreizei.

Atļaušos būt provakotoriska: iedodiet man lielāku finansējumu skolēna ēdināšanai un es uztaisīšu sabalansētu ēdienkarti, ko bērni arī ēdīs. Tas IR iespējams! Un problēma atrisināta – budžets būs iztērēts racionāli, nevis nonāks atkritumu spainī. Lētāk ne vienmēr ir racionālāk.

Vecākiem varētu šķist, ka tie ēdinātāji paši nemaz nesaprot, kas bērnam garšo un kas nē. Vai vēl trakāk – pavāram ir vienalga un viņš tikai dara savu darbu, pat ja to izmet atkritumos. Ticiet man – tā nav!

Tieši pretēji – katram pavāram sāp sirds, redzot, ka viņa rūpīgais dienas darbs tiek izmests. Mēs zinām, ka bērnam vistas karbonādīte garšo labāk, nekā aknas plācenis. Mēs zinām, ka bērnam daudz labāk garšo kellogsi ar jogurtu, nevis putras gandrīz katru rītu. Ir taču arī veselīgi kellogsi no pilngraudiem, bez cukura kaudzēm un E vielām, kā mūsu latviešu ražojums “Milzu”. Es labprāt dotu bērniem biežāk veselīgos graudaugus šādā formā, nevis putru veidā. Taču man un pārējiem, kas ēdienkartes sastāda, tas vienmēr ir balanss starp ”vai ēdīs” un ”vai iekļaujas cenā”.

Šī cena 1,42 eiro par viena skolēna pusdienām nav mainījusies jau vairāk kā 8 gadus. No šīs cenas jāsamaksā algas, nodokļi, telpu nomas maksa, elektrība, pārējie komunālie utt. Nemaz nerunājot par remontiem virtuvēs un padomju laika inventāra nomaiņu. Turklāt kādas izmaksas par produktiem bija pirms astoņiem gadiem un kādas šobrīd.

Jau iepriekš minēju, ka, manuprāt, risinājums ir investēt bērnu un visas sabiedrības izglītošanā. Varētu šķist, ka mums taču mediji ir pilni ar visdažādākajiem ieteikumiem, kā uzturu padarīt veselīgāku. Dzīvojam taču informācijas laikmetā. Jā, informācijas tik tiešām ir daudz, taču mani novērojumi par to saturu liek secināt, ka mēs kopumā pārāk iedziļināmies detaļās, attālinoties no veselīga uztura pamatprincipiem.

Fokusā ir tas, vai putrai drīkst pievienot pienu, vai drīkst cukuru. Vai labāk likt brūno cukuru, stēviju un tamlīdzīgi, aizmirstot to, ka labāk, lai bērns to pilngraudu putru vispār ēd un uzņem šķiedrvielas, vitamīnus, nevis ēd brokastu pārslas no ģenētiski modificētas kukurūzas, ar konservantiem, fruktozes sīrupiem un citiem cukura aizvietotājiem un ir praktiski bez jebkādas bioloģiskās vērtības.

Šī pārāk lielā fokusēšanās uz detaļām veido skolēniem priekšstatu, ka veselīgi ir negaršīgi un ka veselīgi ir ļoti, ļoti sarežģīti. Un brīdī, kad tas šķiet pārāk sarežģīti, viņš pārstāj iedziļināties, apgriežas un nopērk savu “snikeru”.

Mums šķiet, ka lielās lietas jau tāpat ir zināmas un visiem saprotamas. Ka par tām nav vērts runāt. Tā nav – bērnam tieši tās lielās lietas un galvenos uztura principus ir jāstāsta, jārāda ar savu piemēru.

Līga Jaunzema, uztura speciālists