Precīzi atbildēt uz jautājumu: cik bieži Latvijā pazūd cilvēki, nav iespējams. Tas notiek ik pa laikam. Gan pieaugušie, gan bērni klaiņotāji.

Pieaugušos biežāk nākas meklēt gadījumos, kad kāds aizmirsis, kur ir viņa mājas, gan gadījumos, kad cilvēki apmaldās, dodoties mežā sēņot un ogot. Un vēl ir tie, kas vēlas pārtraukt attiecības ar savu ģimeni.

Bērni klaiņotāji ir tie, kuri aiziet no mājām vai citas dzīvesvietas kaut kādu iemeslu dēļ. Nebēgs bērns, kurš ir laimīgs, mierīgs, ar dzīvi apmierināts, viņam ir apmierinātas pamata nepieciešamības, nevis fiziskās un fizioloģiskās, bet gan emocionālās – mīlestība, uzmanība un attieksme.

Katrs gadījums, kad pazudis cilvēks, tiek izvērtēts individuāli.

Protams, izņēmums ir mazgadīgi bērni! Gadījumos, ja pazudis mazgadīgs bērns vai cilvēks, kurš par sevi nespēj parūpēties, meklēšana tiek uzsākta nekavējoties! Arī gadījumos, ja ir aizdomas, ka varētu būt noticis noziedzīgs nodarījums, meklēšana tiek uzsākta uzreiz.

Protams, situācija tiek izvērtēta, bet cits gadījums varētu būt tad, ja, piemēram, kolēģis neatnāk uz darbu. Man arī vairakkārt jautāts: vai var rakstīt iesniegumu? Protams, rakstīt var! Bet šādā gadījumā vispirms der painteresēties, kāpēc cilvēks nav ieradies darbā. Šie nav gadījumi, kad uzreiz visi resursi tiks izmantoti, lai uzsāktu meklēšanu. Bet pirmās nepieciešamības procedūras, izvērtējot situāciju, tiks veiktas, piemēram, pārbaudītas slimnīcas un morgi. Varbūt sekos arī intensīva meklēšana. Bet vispirms tiks pārbaudīts, vai cilvēks nav pie draugiem, paziņām.

Tāpat nav viennozīmīgi atbildams, ko ir vieglāk atrast – pieaugušos vai bērnus. Vienkāršāk ir ar klaiņojošiem bērniem, kuri jau vairakkārt klaiņo. Zinot viņu paziņu loku un viņa domu gājienu, ejam viņam pa pēdām, pārliecināmies, ka ar viņu nekas nav noticis. Parasti šādi bērni vienkārši bēguļo, nenāk mājās. Šādās situācijās parasti varam noskaidrot, kur šis bērns bijis, ar ko ticies. Parasti tas ir laika jautājums, līdz viņš atgriežas vai mēs viņu pārķeram. Taču ir skaidrs, ka bērns ir dzīvs un vesels, ka ar viņu nekas ļauns nav noticis.

Par pieaugušajiem var būt dažādi stāsti. Var būt noticis nelaimes gadījums. Tad var būt, ka izdarīts noziegums un cilvēks, piemēram, ir slimnīcā. Ir cilvēki, kuri izlēmuši šķirties no dzīves. Bet ir arī tādi, kuri vienkārši pārtrauc attiecības. Bijuši daudzi gadījumi, kad mēs cilvēku atrodam, bet viņš pasaka: man ir tādas tiesības un es nevēlos, lai tiktu atklāts, kur es esmu.

Man nav kristāla lodes, lai varētu teikt, cik lielā daļā gadījumu, kad cilvēks pazudis, ar viņu noticis negadījums. Bet patiesībā šis skaits uz kopējā fona ir niecīgs, tā ir neliela daļa.

Latvijā kopumā, cik es atceros, pazuduši un neatrasti bērni atjaunotās valsts neatkarības laikā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Divi vai trīs, par kuriem joprojām nav nekādu ziņu. Viens gadījums bija Ogrē, otrs Saldus pusē. Bet Liepājas pusē vismaz es šādus gadījumus nezinu.

Pārējie ir atrasti. Diemžēl daži kļuvuši par nelaimes upuriem vai nozieguma upuriem.

Kad pazūd bērns, katra situācija tiek izvērtēta. Pēdējā laikā vecāki aizvien uzmanīgāk seko bērniem. Un tas ir labi. Un tad nereti vismaz Rīgā ir gadījumi, kad situācijās, ja bērns neatgriežas laikus no skolas, ziņo mums. Kaut arī bērns pēc laika pārnāk pats. Tas ir pareizi, tāda vecāku reakcija ir pilnīgi normāla. Jo par bērniem informācijai ir jābūt visu laiku.

Ja pagājis ilgāks laiks kā gadījumā, kad Liepājā pazuda Ivans, meklēšana ir apgrūtināta. Protams, ir svarīgi, kas tā par vidi, kur bērns pazudis. Vai tā ir pilsētvide vai rajons. Tāpat svarīgi, cik liels ir bērns. Šajā gadījumā bērns bija mazs, bet ļoti patstāvīgs.

Jāpārbauda ir pilnīgi visas versijas! Pirmajās dienās bija ļoti svarīgi pārmeklēt pilsētu, kaut šobrīd diemžēl izskatās, ka pirmā versija, ka bērns varētu būt vienkārši Liepājā noklīdis, ir ar maz cerībām. Jo Liepāja ir pārmeklēta n-tās reizes.

Milzīgs paldies brīvprātīgajiem! Ļoti, ļoti svarīgi pirmajā stundā, dienā, pirmajās dienās ir liels cilvēku skaits, lai pārmeklētu plašu masīvu. Tagad taktika ir mainīta, jo brīvprātīgie, veicot nekvalificētu izmeklēšanu, nevar palīdzēt. Viņi var sniegt palīdzību stāstot un informējot, jo izmeklētāji saskārās ar to, ka daži cilvēki pilsētā joprojām nezina, ka puika tiek meklēts. Tādēļ, ja ir jebkāda informācija, ja cilvēks redzējis kaut ko, kas viņam šķitis dīvains, bet viņš tam nav pievērsis īpašu uzmanību, lai noteikti vēršas policijā. Ir tālrunis, ir e-pasts, ir Bāriņu ielas adrese, kur var vērsties.

Jo katrs sīkums ir svarīgs. Ir ļoti svarīgi noskaidrot pazudušā bērna dienas gaitas – kur viņš bijis. Jo tad jau var analizēt tālāk.

Ne visos gadījumos nepieciešams iesaistīt brīvprātīgos. Piemēram, meža masīvā reizēm vispirms ir jālaiž suns, lai tas varētu uzņemt pēdas. Ja mežu jau būs izstaigājuši brīvprātīgie, suns vairs neko nevarēs izdarīt. Tāpat brīvprātīgos nedrīkst pakļaut riskam. Tas ir ļoti specifiski, katrs gadījums ir atsevišķs.

Taču vēlos uzsvērt, ka negodīgi ir cilvēkus maldināt no dažādu organizāciju puses, kas joprojām aicina brīvprātīgos dalīties ar informāciju. Tā ir absolūta cilvēku maldināšana! Nezinu, ko un ar kādu mērķi viņi dara, bet jebkurā gadījumā izmeklēšanu organizē tikai un vienīgi Valsts policija! Un diemžēl cilvēku vislabāko nodomu vadītā informācijas sniegšana šīm organizācijām līdz policijai nenonāk.

Jā, cilvēku emocijas ir sakāpinātas. Un tas ir pilnīgi normāli, jo sabiedrība iesaistās tad, ja ir situācijas, kas viņus uztrauc, emocionāli saviļņo. Un bērna pazušana noteikti ir šāds gadījums!

Piekrītu, ka šādās situācijās grūti valdīt emocijas, grūti tās apvaldīt, lai neņemtu virsroku pār saprātu. Taču ir vienkārši jāsaprot, ka neorganizēta rosīšanās, meklējot kaut ko, nezinot, ko īsti, ir bezjēdzīga. Tas neliecina, ka varētu būt rezultāts. Meklēšanai ir jēga, ja tā ir organizēta. Ja visi meklētāji zina, ko meklēt un kā meklēt. Ja ir informēti par vietām, kas jau ir pārmeklētas. Lai meklēšanas darbībām būtu pievienotā vērtība, tām ir vajadzīgs organizators.

Mēs sakām milzīgu paldies tiem cilvēkiem, kuri iesaistījās meklēšanā, kad policija aicināja. Ieguvums ir nenovērtējams. Ne vien īsā laikā tika pārmeklētas lielas teritorijas, bet kļuva skaidrs, ka cilvēkiem nav vienalga. Tā ir milzīga vērtība, ka esam gatavi steigt palīgā, ja kāds nonāk nelaimē.

Bet šobrīd ir jāsaprot, ka nevar ļaut emocijām vaļu, ka neorganizētai meklēšanai nav jēgas. Pirmkārt, lienot bīstamās vietās cilvēki apdraud paši sevi. Otrkārt, iespējams, var tikt iznīcināti kaut kādi pierādījumi. Tāpēc ir ļoti svarīgi nevis nodarboties ar pašdarbību, bet gan ziņot mums. Mēs ikvienu informāciju pārbaudīsim.

Tas gan nav aicinājums ekstrasensiem. Jo tas, ko patlaban dara ekstrasensi, arī ir negodīgs šovbizness.

Sigita Pildava, Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja