Liepājas Komunālās pārvaldes dārzniece Alda Damberga skaidro: “Piramīdas, puķu podi un kastes katru sezonu tiek apstādītas ar vasaras puķēm. Mūsu klimatā tās ir viengadīgas.

Sezonas laikā uz augiem savairojas kaitēkļi (laputis, baltbrusiņas, tīklērces u. c.) un slimības (miltrasa, rūsa, puve u.c), tāpēc to pārziemināšana nav ekonomiski izdevīga.

Lētāk ir katru pavasari iegādāties jaunus stādus

un būt pārliecinātiem, ka puķu kompozīcijas būs kvalitatīvas, ziedošas, ar veselīgu lapojumu un spējīgas pārciest dažādus nelabvēlīgus apstākļus, kādu netrūkst arī vasaras sezonā.”

Savukārt puķkopības zemnieku saimniecības “Zutiņi” publikācijās, kurām internetā seko līdzi tūkstošiem dārzkopības interesentu, ir ieteikts: “Nepiemirsti par pelargonijām! Ja tās aug garajās kastēs, izņem un pārliec podā! Tā varēsi ienest telpā un pārziemināt.”

Tas iespējams ar visām zonālajām jeb stāvajām un arī smaržlapu pelargonijām. Taču dārzkopības saimniecībā neziemina lielās garās supernokarenās; tas izdodas reti un vien retajam. Turklāt – vai vajag?

“Bet stāvās gan var pārziemināt. Ja pelargonijas ir maza auguma, tās lieliski jutīsies arī uz palodzes istabā. Kuplākas un lielākas būtu jāliek vēsākā, bet gaišā vietā. Pagrabi pelargonijām neder, ja vien tie nav ar logiem.”

A. Damberga pieredzējusi, ka, pārzieminot, piemēram, pelargonijas vai minētās skaistnātrītes, to ziedēšanas kvalitāti augstā līmenī būs grūti nodrošināt.

“Pelargoniju dzimtene ir Dienvidāfrika, arī skaistnātrīšu dabīgais augšanas areāls ir Dienvidāzijas un Āfrikas reģioni.

Siltumnīcu apkurināšana, lai būtu atbilstoši apstākļi šiem augiem ziemā, ir nesamērīgi dārga.

Kā minēju, pavasarī šo augu kvalitāte būs daudz zemāka, nekā stādiem, kas izaudzēti no jaunām sēklām vai spraudeņiem,” dārzniece paskaidro.

Mācību centra BUTS organizētajos dārza ierīkošanas un kopšanas kursos profesionāla dārzkope Gunta Kronberga allaž atsaucās uz lietpratēju pieredzi, piemēram, ko viņai Bulduru tehnikumā mācījuši pasniedzēji, kā arī uz to, ko iesaka kokaudzētavas “Īve” vadītājs Dainis Ozoliņš.

Un pasniedzēja uzsvēra, ka citiem var ieteikt vien to, ko pats praksē pārbaudījis, taču jāliek aiz auss, ka var neizdoties tāpat kā otram. Un nav stingri jāievēro grāmatās rakstītais, jo katram dārzā var iesēties, izaugt, ziedēt un ražot citādāk.

Vienam samtenes un lauvmutītes izsējušās uzdīgs, bet citam ne, viss atkarīgs no sēklām.

Pelargonijas, begonijas var pārziemināt, rudenī nogriežot un uz ziemas miera mēnešiem noliekot pagrabā, bet pavasarī izceļot gaismā, lai sāk atdzīvoties un kuplot. Tad arī sāk laistīt un barot.

Jautāta, cik daudz no auga tagad būtu jānogriež, G. Kronberga saka: “Trešdaļu no tā vajadzētu atstāt.”

1/3 ir viņas zelta ieteikums jebkuram nogriešanas un zāģēšanas darbam dārzā. Tikai nevis tik daudz atstāt, bet nogriezt. Piemēram, samazinot skujeņus, veigelas, klinšrozītes, spirejas vai citus košumrūmus, vairāk par trešo daļu to auguma nogriezt nav ieteicams.

“Tagad, rudenī, novāktie augi ar visu substrātu tiek nogādāti atkritumu izgāztuvē, lai izvairītos no potenciālas augu kaitēkļu un slimību izplatīšanās. Pirms jaunās sezonas kastes, piramīdas un podi tiek dezinficēti un uzpildīti ar jaunu kūdras substrātu, kas ir sertificēts un nodrošina, ka tajā neatrodas patogēni,” par Liepājas gaisa dārza augu likteni vēl piebilst A. Damberga.