”Tehnoloģijas ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, bet tas, ko redzu savā kabinetā – tā ir katastrofa. Kad lūdzu bērniem uzzīmēt zaķu ģimeni, arvien biežāk bērni saviem vecākiem lūdz sameklēt telefonā zaķi, lai varētu paskatīties, kā tas izskatās,” bērnu viedierīču lietošanas paradumus ieskicē eksperte.

Agrīnā bērnība – lietu un priekšmetu pasaule

Agrīnā bērnībā līdz divu gadu vecumam bērna interešu centrā ir lietu un priekšmetu pasaule.

Tas nozīmē, ka mazulim kopā ar mammu, tēti vai vecvecākiem ir jāiepazīst lietas un priekšmeti.

Vislabāk, ja tas notiek, pieaugušajam stāstot un rādot reālus priekšmetus: ”Tas ir katls, tā ir karote, tas ir putniņš, bet tas – gliemezis.”

Bērnam ir jāiepazīst dzīva realitāte, nevis ekrāna radītais priekšstats par pasauli. Tāpat bērnam jābūt iespējai šiem priekšmetiem pieskarties, tos aptaustīt.

Atpazīt emocijas un sadarboties

Vēlāk līdzās lietu un priekšmetu iepazīšanai bērniem sākas emociju – savu un citu cilvēku emociju – atpazīšana.

Tā ir verbāla un neverbāla komunikācija – sarunas, mīmika, balss intonācija. Caur to bērns mācās atpazīt, kā jūtas apkārtējie, redz un atpazīst vecāku prieku vai neapmierinātību.

Caur emocijām bērns mācās sadarboties. ”Šajā vecumā bērni apgūst robežas, mācās emocijas.

Tāpat, bērniem paaugoties, ļoti svarīgas ir dažādas kustību aktivitātes, kas attīsta bērnu arī intelektuālā ziņā, savukārt telefona lietošana līdz četru gadu vecumam nav jēgpilna,” uzsver I. Aunīte.

Protams, 15–30 minūtes ekrāna dienā mazam bērnam neko ļaunu nenodara, taču visbiežāk ekrāna laiks ir daudz lielāks.

Psiholoģe iesaka šo laiku pie ekrāna pavadīt kopā, lai vecāki varētu komentēt, paskaidrot, akcentēt, kādu uzvedība ir pieņemama un kāda – nē.

Šis laiks pie ekrāna attiecināms uz pirmsskolas vecuma bērniem, skolēniem to var pakāpeniski palielināt.

Mazā skolēna vecums – jāmācās mācīties

Nereti šķiet, ka telefona iegāde bērnam iet roku rokā ar mācību uzsākšanu 1.klasē, taču, kā norāda Iveta Aunīte, arī šis nav tas vecums, kad bērnam telefons nepieciešams.

”1. un 2.klasē bērnam jāiemācās mācīties, un tas nav tikai sakārtot skolas somu un piederumus vai izpildīt mājasdarbus. Tas ietver arī iemācīties mācīties organizētā darba vidē, un tas ir ļoti vēlams bez blakus trokšņiem un ekrāniem,” uzsver speciāliste, norādot, ka mācības būs produktīvākas, ja apkārt nebūs nekāda fona trokšņa.

Mācīties traucē ne tikai pats ekrāns, bet arī daudzie signāli un kairinājumi, ko raida telefons – te atnāk ziņa no drauga, te paziņojums no mācību vietnes vai kāds piezvana.

“Labāk būs, ja telefona vietā bērnam piedāvāsiet grāmatu. Grāmata ir lielisks līdzeklis, lai attīstītu valodu un iztēli – to veicina gan grāmatas skatīšanās, gan lasīšana un klausīšanās,” ierosina I.Aunīte.

Telefons drošībai?

Nereti telefona iegāde, uzsākot skolas gaitas, tiek pamatota ar to, ka vecākiem ir jāsazvana bērns, kamēr viņš atrodas skolā. Taču arī šis arguments neiztur kritiku, uzskata Iveta Aunīte.

”Ja mēs runājam par sākumskolas skolēniem, vecākiem ieteiktu tomēr pastrādāt ar savu uzticēšanos pedagogam. Ja būs vajadzība, pedagogs sameklēs vecākus!

Visbiežāk 1. un 2.klases skolēni tiek gan nogādāti skolā, gan arī atvesti no skolas,” norāda speciāliste.

Tomēr, tā kā šobrīd daudzi mazie bērni spiesti palikt mājās ilgāku laiku vieni paši, telefons nepieciešams, lai vecāki varētu sazvanīties ar bērniem, kamēr vecāki ir darbā.

Šādā gadījumā bērniem līdz 3.klasei piemērotāks būs klasiskais podziņu telefons vai viedpulkstenis ar sazvanīšanās iespēju.

”Apmēram no 3.klases bērniem sāk attīstīties pašregulācijas iemaņas, un jau deviņu gadu vecumā sāk parādīties atbildība. Šis ir laiks, kad bērnam varētu uzticēt viedtālruni. Protams, jābūt skaidriem noteikumiem par drošību un saturu, ko bērni patērē,” stāsta eksperte.

Kā skaidrot bērnam – visiem ir, bet ne tev

Skaidrs, ka ir grūti pretoties spiedienam un nosargāt bērnu no ekrāniem, ja apkārt citiem bērniem telefoni tiek piedāvāti.

Tomēr, ja vecākiem ir skaidra motivācija un vēlēšanās savu ģimenes pieredzi veidot tādu, ka bērnība lielākoties paiet bez ekrāniem, labākais būtu bērniem skaidrot, kādi ir ģimenes noteikumi.

Tāpat vecākiem ir jābūt gana aktīviem, lai iesaistītu bērnus citās aktivitātēs. ”Mazi bērni labprāt atsaucas un ir ar mieru spēlēt gan galda spēles, gan bumbu pagalmā, braukt ar riteņiem vai darīt citas aktivitātes.

Vecākiem ir jārāda, ko var darīt ārpus ekrāna,” ierosina I.Aunīte.

Viņa uzsver – pietiks, ja vecāki regulāri veltīs nedalītu laiku saviem bērniem. Tāpat nebūs nekas slikts, ja bērns kādreiz pagarlaikosies – tas attīsta radošumu, ļauj meklēt nodarbes un hobijus.

Speciāliste atgādina, ka cilvēks, kurš nekad nepiedzīvo garlaicību, gaida, ka kāds cits no malas piepildīs viņa vēlmes, taču pieaugušā vecumā pašpietiekamība un spēja sevi nodarbināt ir ļoti liela vērtība.