liepajniekiem.lv
Pietrūkst sava ēdiena
Sadraudzības veidošana starp liepājniekiem un Liepājas un Rīgas ukraiņiem notika Liepājas Valsts tehnikuma mājīgajā virtuvē un ēdamzālē.
Visas vietas meistarklasē bija aizpildītas, boršča talkā pie galdiem sēdēja gan vietējie ļaudis, gan ukraiņi, kas šeit raduši patvērumu no Krievijas izraisītā kara.
Pasākumu rīkoja “Liepājas – Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027” komanda.
Pie pannām, katliem un cepeškrāsnīm – pavāres no mājas virtuves “Borščs”, kas kopš aprīļa kā labdarības organizācija atvērta Rīgas centrā, Ģertrūdes ielā 6.
Kopā ar pavārēm Tatjanu, Nataļju, Allu un Jūliju pa virtuvi rosās Ģirts Slaviņš – ukraiņu virtuves idejas autors un īstenotājs. “Viss sākās ar “Tviterkonvoju”, kurā arī es braucu un dzinu džipus uz Ukrainu.
Ceļā domāju, ka Latvijā nav nevienas vietas, kur baudīt ukraiņu ēdienus. Bēgļu vidū taču būs kāds pavārs, jātaisa ukraiņu virtuve!
Trīs telefona zvani, un es biju dabūjis restorāna “Stockpot” telpas un ukraiņus, atpakaļceļa vairs nebija,” viņš stāsta.
Cilvēku atsaucība uzreiz bijusi milzīga. Virtuve arī bez maksas ēdina bēgļus Rīgas autoostā. “Tie, kuri paliek ilgāk, pēc tam nāk pie mums ēst. Viņiem šeit pietrūkst sava ēdiena. Trīsreiz nedēļā vedam ēdienu uz slimnīcām karavīriem, kuri ļoti lūdzas pēc sava ēdiena,” atklāj Ģirts.
Iespējams, Liepājā vajadzētu ukraiņu virtuves filiāli, jo arī te starp bēgļiem varētu atrasties pavāri, spriež Ģ. Slaviņš. Taču galvenais – telpas, kurām jābūt gatavām, jo šis nav bizness, lai ieguldītu līdzekļus remontā un aprīkojumā.
“Borščs” sākās ar trim darbiniecēm, tagad strādā 13 ukraiņi. Ēdienkarti maina, oktobra piedāvājumā bija Kijivas kotlete ar maltu gaļu, soļanka ar sešiem gaļas veidiem, kazaku gulašs no liellopa gaļas, zivs un desertā sirņiki un strūdele. Novembrī arī baudāms gulašs un soļanka, atgriezies vegānais borščs (klasiskais ir ēdienkartē visu laiku!), gatavo aknas, vistu un lasi.
Ģ. Slaviņa iemīļots ēdiens esot griķu kotletes – grečankas. Tipiskas Ukrainai, bet svešākas mums ir sātīga Rietumukrainas zupa bogračs un kukurūzas biezputra.
Bet kur tad speķis? Izrādās, Latvijā speķa jeb salo nav, nopirkt nevar. Pieejamo speķi ukrainietes samaļ kopā ar ķiplokiem un citām garšvielām, pagatavojot smēriņu. Cūkai jau speķis aug arī šeit, taču būtiska esot gaļas sagatavošana, noturēšana pēc lopa nokaušanas, kas esot vesela zinātne.
Jaungadā būs galerts
Liepājnieki Renārs, Aldis un Aivita nolēmuši atnākt iepazīties ar ukraiņiem un paēst boršču. Esot izdevies ļoti garšīgi. Ko iemācījās? “Ēst!” – ar platu ē atbild Renārs. Aivita noteikti mājās mēģināšot vārīt. “Ir gatavots, internetā ir dažādas receptes, bet šis ir autentiskais,” viņa saka.
Ukrainu viņi atbalstot ar ziedojumiem cilvēkiem un dzīvnieku patversmēm.
Tādu boršču kā dzimtenē pusgadu nebija ēdušas Nataļja un viņas māmiņa Aksana. Viņas atbraukušas no Luhanskas apgabala Rubižnes pilsētas un joprojām ir laimīgas, ka šeit nešauj un nespridzina.
“Mēs tur dzīvojām pirmajā frontes līnijā 33 dienas. Ar grūtībām izdevās tikt projām. Esam ļoti priecīgas, ka nokļuvām tieši Latvijā.
Šeit ir laipni cilvēki, kas mūs uzņem kā savējos. Jūs esat diža valsts – maza, bet ar lielu sirdi. Zemu paklanāmies Latvijai,” saka Nataļja. Aksana piebilst: “Jūsu himna vienmēr atbalsosies mūsu sirdīs.”
Ģimenei pārtrūkuši sakari ar tuviniekiem Ukrainā, jo apšaudes notiek bez mitas. Vecie cilvēki nevēloties aizbraukt. Vectētiņam ir insults, viņš vienkārši neizturētu ceļu.
Viņas domājot, ka nāksies palikt šeit, jo viņu māja Rubižnē ir sabombardēta. Noīrējušas dzīvokli un uzreiz pieteikušās valodas kursos. “Ja tu dzīvo Latvijā un neproti latviešu valodu, tā ir necieņa pret valsti,” uzsver Nataļja.
Aksana ir darba meklējumos, jo valodu vēl tik labi nezinot. “Es biju animatore – bērnu pasākumu vadītāja. Taču šeit bērni nesaprot krieviski,” viņa saka.
Nataļja studē universitātē Ukrainā, bet jaunākā māsa Ruslana iestājusies Liepājas Universitātē, kur pasniedzēji esot saprotoši un visu viņai pārtulko.
“Māsa jau paspēja kļūt pat Latvijas čempioni kikboksā!” lepojas Nataļja. “Viņa 17 gadu vecumā ir sporta meistare, gatava pārstāvēt Latviju.”
Irina un Viktors ar meitiņu Karīnu atzīst, ka borščs izvārīts gards, bet neierasts, jo veģetārais. “Un ar sēnēm pirmo reizi ēdam. Sēnes mums garšo, bet tās cepam un ēdam ar kartupeļiem,” stāsta Irina.
Ģimene Hersonas apgabalā dzīvoja ciematā astoņus kilometrus no Kahovkas. Dzīve tur bijusi ļoti smaga, krievi visu okupējuši.
Sarunas brīdī viņi Liepājā aizvadījuši divas nedēļas, pašvaldība ierādījusi dzīvesvietu nesen izremontētajās telpās Siļķu ielā. “Es jau atradu darbu, došos uz būvobjektu. Esmu celtnieks, traktorists, šoferis, daudz ko varu darīt,” priecājas Viktors. “Nesēdēsim tāpat vien. Mēs esam pieraduši strādāt,” viņu papildina Irina, kura ir pavāre un pārdevēja. “Tieši par to runājām, ka jāsāk boršču vārīt. Karīna jau mācās 7. vidusskolā.
Kopmītnē satikušies ar bēgļiem no Harkivas, Krimas, Zaporižjas, Irina ar Viktoru jauniegūtos draugus jau aicina galertu ēst. Uz jauno gadu viņiem vienmēr galdā esot galerts un siļķe kažokā.
Receptes
Vegānais borščs
Liepājniekus un šeit mītošos ukraiņus pie darba liek “Boršča” šefpavāre Tatjana Verbavaja. Dažās stundās klasisko zupu uzvārīt nevar, liellopa gaļas buljons vien jāvāra trīs stundas. Tāpēc top vegānais borščs, gaļas zupa jau gatava un to visi dabū līdzi uz mājām.
Tā kā katra ukraiņu saimniece gatavojot citādi, ar precīzu recepti viņas nedalās.
Nomizo, nomazgā un sagriež sīpolus, ķiplokus, burkānus, bietes, papriku, kāpostus, kartupeļus. Izņemot kāpostus un kartupeļus, katru dārzeņu veidu atsevišķi apcep augu eļļā.
Lai zupa bez gaļas būtu sātīgāka, šoreiz pievieno arī apceptas sēnes un konservētas pupiņas. Boršča garšu papildina tomāti savā sulā un tomātu pasta.
Vegānais borščs vārās 20–25 minūtes. Ēd ar krējumu un noteikti pārkaisa zaļumus.
Pampuškas
Gatavo rauga mīklu: 1:1 piens ar ūdeni, uz litru šķidruma ņem 100 gramus dzīvā rauga, ap 100 g cukura un 50 g sāls. Sagatavo ieraugu, kad tas sāk celties, jauc iekšā miltus, kamēr mīkla nelīp pie rokām.
Rokas ierīvē ar augu eļļu un ņem mīklas piciņas apmēram 50–60 g. Izgatavo mazus rausīšus, kārtīgi izviļā. To darot, iekšpusē mīkla savērpjas un iegulstas slāņos kā kārtainā mīkla.
Mazās maizītes uz plāts saliek cieši kopā, cep gaiši brūnas. Siltas atdala citu no citas un apmērcē maisījumā no ķiploka, sāls, pipariem, svaigiem zaļumiem un augu eļļas uz pusēm ar ūdeni.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.