Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) sniegtajā informācijā teikts, ka ūdensžurkas pēc skata ir līdzīgas parastajām žurkām, vienīgi tām ir strupāks purniņš un īsāka, mataināka aste.

Ūdensžurkas rok olveida vai apaļas ap piecu centimetru platas un līdz astoņiem centimetriem augstas alas.

Midzeni parasti ierīko lēni tekošu upju krastos, dīķos vai vietās, kur pastāvīgi ir ūdens. Taču grauzēji var apmesties arī vietās, kur ūdens nav, bet ir daudz barības.

Ūdensžurkas pārtiek no zāles un ūdensaugiem, augu saknēm, sīkiem zariņiem, pumpuriem, augļiem, labprāt ēd sakņaugus.

To klātbūtne dārzā sevišķi manāma rudenī, jo dzīvnieciņi intensīvi barojas, gatavojoties aukstam laikam, informē VAAD.

Ziemā ūdensžurkas ēd augu pazemes daļas. Meklējot barību, tās rok ejas zem sniega un nereti apgrauž mizu apkārt ābeles stumbram pie sakņu kakla.

Aizputes pagasta z/s “Amaranti” saimniece Inguna Vālodze, kas audzē arī dažādas sīpolpuķes, stāsta, ka ūdensžurkas ne tikai redzējusi, bet arī cīnījusies ar tām.

“Audzēju sīpolpuķes, kas šīm žurkām ļoti garšo. Kādreiz, kad daudz ko vēl nezināju, pieļāvu lielu kļūdu – apstādīju lauciņu ar lilijām neliela dīķīša tuvumā.

Ūdensžurkas puķu sīpolus noēda diezgan pamatīgi.

Pirmais, ko darīju, es tos sīpolus izraku un pārstādīju labi tālu no tās vietas. Sanāk, ka no žurkām vienkārši aizmuku,” viņa pajoko.

Ar laiku uzzinājusi, ka jācīnās arī ar kurmjiem, jo tie izrok alas, pa kurām pārvietojas arī ūdensžurkas.

“Vēl šobrīd ūdensžurkas šur tur ir. Vietām daru tā, ka zemē uz ziemu neatstāju sīpolus. Izroku un glabāju pagrabā, jo tie dzīvnieciņi jau visvairāk pa ziemu visu nograuž. Protams, ir jāmaina zeme un ik pa laikam puķes jāstāda citā vietā.

Esmu no cilvēkiem dzirdējusi, ka ūdensžurkas nespēj turēties pretim burkāna kārdinājumam, to viņa noteikti grib apēst.

Tad nu vajag to burkānu saindēt – izgrebt kādu vietiņu un ielikt tur žurku indi.

Pati šo neesmu izmēģinājusi, bet esmu darījusi citādi, piemēram, ieraku zemē bebru dziedzerus, kas izdala kurmjiem un ūdensžurkām nepatīkamu smaku. Kopš to daru, savā liliju laukā kaitnieces vairs nemanu,” I. Vālodze atklāj savu pieredzi.

Gan pati, gan paziņas strupastu alās ir likuši arī žurku indi. No kādas kolēģes uzzinājusi, ka žurkas var ķert kurmju lamatās – ar tām vispirms noķer kurmi, bet pēc tam ūdens strupasti, kas pārvietojas pa to pašu alu.

“Bet, ja dārziņš ir mazs, tad es ieteiktu sīpolpuķes stādīt kastēs vai piecu litru ūdens pudelēs.

Tām jānogriež apakša un jāapgāž augšpēdus, lai korķa vieta ir uz leju, tad nekrājas ūdens un žurka netiek klāt, jo tā īpaši nestaigā uz augšu vai uz leju, bet tikai šurpu turpu pa savu alu.”

Savukārt VAAD iesaka uzrakt augsni, lai sagrautu alas.

Noteikti vajadzētu parūpēties, lai dārzā vai sētā nemētājas augu atliekas un citi atkritumi. Tāpat dārza tuvumā nevajadzētu atstāt siena vai salmu kaudzes.

Ja kaitēkļi tomēr dārzā iemitinājušies, no tiem var atbrīvoties, izmantojot repelentus jeb vielas, kas paredzētas kaitēkļu atbaidīšanai.

VAAD iesaka līdzekli “Detia Wuhlmausgas”, kas ir kurmju un peļu iznīdēšanas granulas. Tās, reaģējot ar mitrumu augsnē un gaisā, izdala gāzi, ko ūdensžurkas un citi kaitēkļi nepanes.