Vardarbība skolēnu vidū bijusi vienmēr. Atšķirībā no agrākiem laikiem, šodien mēs drīkstam par to runāt. Tas, kas notiek uz ielas, notiek arī skolā. Varam paši vilkt paralēles, – vardarbība pieaug vai nepieaug. Bet vardarbība skolā ir, un ar to ir jāstrādā.

Viens no iemesliem, kādēļ skolēnu starpā rodas vardarbība, ir cīņa par vietu grupā. Pusaudžiem ir ļoti raksturīgi būt grupās. Un šīs cīņas laikā, mēģinot rast vietu hierarhijā, var būt viss kaut kas, arī emocionāla (kaut ko pasakot) un fiziska (kaut ko izdarot) vardarbība. Cīņa ir par savu vietu pasaulē – vai esmu pietiekami labs utt. 

Meklējot vardarbības aizmetņus, var aizdomāties ļoti tālu, arī līdz mūsu tautas vēsturei. Ģimene, protams, ir pirmais, bet jāpatur prātā arī vēsturiskais fons. Man žēl, ka vainojam tikai mammas un tētus, jo arī viņiem taču ir bijuši vecāki, vecākiem vecāki. Bet ģimene, protams, ir pirmā platforma, kur bērns iemācās, kā reaģēt, kā veidot attiecības. Pirmsskola ir jau nākamā platforma, seko pamatskola, vidusskola.

Ir vēl viens aspekts par ko runā speciālisti – ģenētika. Ko mēs ēdam, kādu pārtiku uzturā lietojam, cik tā ir saķīmiķota. Kā zināms, viss apēstais ietekmē mūsu organismu, neizbēgami atsaucoties uz nākamajām paaudzēm.

Vai agrāk situācija bija labāka, agresijas – mazāk? Es domāju, ka ne. Arī manā klasē bija atstumtie, bija līderi. Šobrīd mēs par to drīkstam runāt un ir speciālisti, klases audzinātājam nav jācīnās vienam.

Var šķist, – ja ir tik daudz atbalsta personu, tad vardarbība skolās pieaug, bet tā nav. Domāju, ka šodien ir līdzīgi, kā tas bijis visos laikos. Mūsdienās nākusi klāt virtuālā vide. Ir jāstāsta, ka tajā jāuzvedas tāpat, kā fiziskajā vidē, ka uz to attiecas tā pati atbildība. Jā, virtuālajā vidē nevaram ietekmēt fiziski, bet varam aizskart, piemēram, ar komentāriem.

Runājot par vardarbīgiem gadījumiem skolā, bērni ir atklāti, viņi pie manis nāk un stāsta. Taču ne tikai tā uzzinu par situācijām, kur nepieciešams iejaukties. Atnāk cietušā draudzenes vai draugi un pastāsta, ka ir bijusi tāda un tāda lieta, vai priekšmetu skolotāji dalās novērojumos. Pēcāk sākas pamatīgs izmeklēšanas darbs, sarunas, citu speciālisti piesaistīšana, ja nepieciešams.

Bērni ļoti labi zina savas tiesības, taču neapzinās savas rīcības sekas. Un te ir mūsu – gan pedagogu, gan vecāku – pienākums mācīt bērnam uzvesties. Mēs nevaram prasīt, lai bērns uzvedas labi. Viņam tas jāmāca un ir jāpaskaidro loģiskās sekas. Citādi viņš var iesākto turpināt. Ir jāskaidro, kas būs, ja izdarīsi to un to, vai kas būs, ja neizdarīsi to un to. Lielākā daļa – 80 procentu – to ņem vērā. Tad ir daļa ar ko strādāt ir grūtāk, pieci procenti ir ar medicīniskiem traucējumiem un nekam nepakļaujas. Vesels bērns agrāk vai vēlāk nonāk pie tā, ko darīt nav labi. 

Ir dienas, kad skolā valda miers, ir dienas, kad kādam kāds kaut ko pateicis, iesitis vai atņēmis. Tādās reizēs saka, ka pilnmēness tuvojas, taču mans personīgais novērojums ir tāds, ka stresaināki skolēni paliek brīdī, kad tuvojas semestra beigas.

Jāveic pēdējie darbi, ir satraukums par atzīmēm utt. Savā ziņā mēs paši bērnus uzvelkam.

Bērns ir ģimenes spogulis. Bērnu var izlasīt kā grāmatu, viņam pat nekas nav jāsaka. Viņa uzvedība visu pasaka priekšā, arī to, ka iepriekšējā dienā ģimenē ir kaut kas noticis. 

Agnese Jēkobsone, Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolas sociālā pedagoģe