Pirmdien mūsu karaļvalsts teātriem bija liela diena, pareizāk sakot, nakts – “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas ceremonija. Kā ierasts, balvas pasniedz tiem, kurus žūrija izvirzījusi, uzskatot par pietiekami cienīgiem un tā vērtiem.

Piekrītu aktrisei Inesei Kučinskai, ka A.Vampilova “Pīļu medības” Dž.Dž.Džilindžera režijā nepelnīti tika pastumta malā. Tā bija un ir arī mana favorīte gada izrādes titulam. Liepājas teātris šoreiz tika nominēts divās kategorijās un abās par Kristas Burānes “Kauja pie…” Mārtiņa Eihes režijā. Tomēr Liepājas teātris šogad bez balvām. Ir jau Liepāja patālu no galvaspilsētas un kritiķi arī ir tikai cilvēki, bet, manuprāt, diezgan slinki viņi brauc uz mūspusi.

Par ceremoniju – diezgan lietišķa. Dažubrīd nepiespiesta, kā jau bārā. Bet tā kā balvu piešķir ne jau pirmo gadu, ir jāsāk domāt par kādu citu formātu. Pagājušā gada ceremonija bija labs mēģinājums. Vadītāji – caurmērā patīkami, centās uzšķilt humora dzirksti, bet liekas, ka dzīvē teatrāļi ir ļoti nopietna tauta. Daži priekšnesumi un uznācieni bija emocionāli aizkustinoši. Prieks, ka balvu piešķīra Dacei Bonātei par darbu izrādē “Bille”. Par stipru sieviešu atveidojumu izrādes kolektīvs saņēma arī “Ģimenes aptiekas” sudraba piestu. Šī ceremonijas daļa man allaž patikusi un likusi sirsnīgi pasmaidīt. Arī par debitanti Inesi Mičuli iepriecinājums, jo izrāde “Fundamentālists” mani uzrunāja un pārliecināja. Vilis Daudziņš un viņa “Vectēvs”, manuprāt, novērtēts atbilstoši, ne velti viņam arī skatītāju atzinība. Tas ir iestudējums, kas rāda latviešu sajūtas šajā laikā.

Grūti teikt, kāda ir teātra mākslas loma un funkcija mūsdienās, cik sabiedrībai noderīgi ir procesi, kas notiek teātra vidē. Kā teica kāda draudzene: “Daudzi no mums bērnībā spēlējušies dakteros, kariņos, mātēs un bērnos… Daži to turpina arī pieaugot”. Viens no pasākuma vadītājiem Gundars Āboliņš gan mudināja – “nespēlēsim viens otram dāmas un kungu”. Kā var nespēlēt, kā var mainīt vecus ieradumus? Un, vai tiešām ir tā, ka aktieri kalpo skatītājiem, kā teica aktrise Regīna Razuma. Liekas, ka viņi sevi ieceļ par dieviem, bieži šo lāča pakalpojumu izdarām mēs paši.

Agnese Matisone,
kultūras procesu vērotāja