Redz kā, teātri Latvijā vēl turas un pie tam – svin savus svētkus! Aktieri sēž zālē, gaida, kurš saņems balvas, bet īpaši aplaimoti neizskatās. Nez, sūrā ikdiena nomāc vai kas cits pie vainas. Intervijās viņi teiks, ka balva jau nav galvenais, skatītāju mīlestība un gandarījums atsver visu.

Šī gada “Spēlmaņu nakts” iesildīja skatītāju ar klipiņiem labu laiku pirms ceremonijas. Neliels ieskats teātra aizkulisēs, māņticībā – kāpēc nav ieteicams svilpot, kas jādara, ja lugas eksemplārs nokrīt. Izrādās, aktieri nedrīkst čurāt pirms izrādes, toties var iespert pendeli kolēģim. Jauks paņēmiens pievērst uzmanību vienai no kultūras jomām. Pēc maniem vērojumiem, tiem, kas par teātri neinteresējas, šis triks palika nesaprasts.

Saņemot balvas, pieņemts teikt runas. Emocionālākas, garlaicīgākas, ar pretenziju uz oriģinalitāti. Dzeltenā prese apskata un fotozibšņos iemūžina frizūras, tērpus. Mēs, kas visu zinām vislabāk, vērojam pasākumu pie televizora ekrāniem mājās. Tā kā žūrija un eksperti sezonas laikā ir novērtējuši paveikto, viņu viedoklis materializējas “skatuves naglās”. Manuprāt, šī pieeja jāmaina – kas tik īpašs ir vairāk kā dažu, kaut arī izglītotu, cilvēku spriedumos, lai no tā atkarīgs būtu aktiera karjeras liktenis? Iedibinājums – skatītāju balsojums – nedaudz harmonizē šo šaubīgo pieeju, bet nepārliecina. Kā gan Liepājas teātra izrāde apmeklējuma ziņā var konkurēt ar galvaspilsētas burzmu.

Par Inesi Kučinsku. Lai arī kas notika apbalvošanas ceremonijā, balva viņai pienākas. Ne jau tāpēc, ka viņa liepājniece un lokālpatriotisms vada manu domu. Tāpēc, ka tāda ir lietu kārtība. Viņa ne reizi nav melojusi. I. Kučinska strādā sirdij tīkamu darbu un nehalturē. Pārējais mani kā skatītāju neinteresē. Varu vien apbrīnot aktrises darba spējas.

Toties viens no izrādes “Hanana” ansambļa saņēma balvu un par to prieks. Kaspars Gods, kā saka, godam ieturēja liepājniecisku spurainumu.

Agnese Matisone,
dažreiz ieslēdz televizoru