Nakts laikā mūs uzmodināja skaļš klauvējiens pie durvīm. Mājā ienāca apbruņoti vīri ar lielu vilka suni. Atskanēja pavēle krievu valodā: ”Taisaties ātrāk!” Kāpēc, uz kurieni – neviens nepaskaidroja. Māsai lika ņemt līdzi grāmatas, kad viņa to nedarīja, raidīja virsū suni. Iekost gan nepaspēja, jo otrs bruņotais atrāva suni nost. Asaras un vaimanas neko nelīdzēja.

Kad izgājām no mājas, labsirdīgais kaimiņš bija sajūdzis savus baltos zirgus un gaidīja, lai vestu mūs prom. Pa ceļam pievienojāmies kolonnai, kas virzījās uz Priekules pusi.

Priekulē visus sadzina lopu vāģos un no ārpuses aizbultēja durvis. 26.martā pulksten 13 dienā sākām kustēties. Uz kurieni – nezināja neviens. Kad jau kādu gabalu bijām attālinājušies, vilcienu apsardzes pavadībā mūs sāka izlaist nokārtoties.

Ceļā deva negaršīgu maizi un kaut kādu kāšu. Apstākļi, kas valdīja, izraisīja vairāku cilvēku saslimšanu, pat mirstību. Pēc divu nedēļu ceļojuma, mūsu ešalons apstājās Sibīrijā, Omskā.

Mēs tikām pārvietoti traktora piekabē un bijām laimīgi, ka vairs nebūs jāguļ pārpildītā un tumšā vāģī. Pirmo reizi divu nedēļu laikā tikām nomazgāties un izkarsējām drēbes. Bijām tikušas pie utīm.

Pēc pirts tupējām un gaidījām – kas būs tālāk. No ārpuses pie logiem bija pielipuši vietējie iedzīvotāji un mūs vēroja. Otrā rītā bruņots vīrietis sāka aicināt pieaugušos, lai ierādītu tiem dzīves uz darba vietas.

Komandants Nikolajs Golodovs esot brīnījies par to, kur tad ir darbaspēks, jo izsūtīto vidū lielākoties bija sievietes ar bērniem un veci cilvēki. Vēl viņš jautāja pēc iedzīves.

Mums ierādītais miteklis bija istabiņa un maza virtuvīte – uz trīs ģimenēm.

Sākums bija ļoti, ļoti grūts. Mums līdzi nebija ne piemērotu drēbju, ne apavu, ne pārtikas. Tas nav aprakstāms. Lai mēs varētu apmeklēt pirmo klasi, skolas  direktors iedeva 52. izmēra pufaiku un vaļinkus. Par to māte nobučoja viņam roku.

Atbrīvoti tikām 1957.gada 28.jūlijā, bet Latvijā atgriezāmies 1958.gada 26.novembrī. Pēc laika mums ierādīja dzīvokli kolhoza mājā Gramzdas ciemā, Kalvēs, un nodrošināja ar darbu. Kolhoza vadība izturējās pret mums normāli.

Agrita Kripa, dzimusi Žīmante, represētā