16.novembrī apritēs apaļi
15 gadi, kopš uzņēmumu ”Liepājas tramvajs” vada Aigars Puks. Tas ir pats
garākais zināmais termiņš nepārtrauktā uzņēmuma vadībā
visu 114 gadu laikā.

”Kad sāku strādāt ”Liepājas tramvajā”, pirmos trīs gadus
īsti nesapratu, kas būtu darāms vispirms – tramvaju vagoni veci, nepieciešami
jauni, bet sliežu ceļi tā nolietojušies, ka ar steigu bija jādomā, kā tos
saremontēt. Bet tik daudz naudas pilsētai nebija, lai visas problēmas
atrisinātu vienlaicīgi un uzreiz.

Sapratu, ka nevajag izgudrot jaunu divriteni, tādēļ daudz
mācījos, smēlos citu tramvaju uzņēmumu pieredzē gan Latvijā, gan Eiropas
pilsētās.

Sabiedriskais transports – tā ir filozofija, ne tikai
pārvietošanās veids. Līdz tai ir jāizaug, tam vajadzīgs laiks. Esmu pa šiem
gadiem sapratis, ko tas nozīmē, kam tas vajadzīgs un kā tam jābūt. Kā tas ir
pasaulē. Esmu redzējis, kā sabiedriskais transports strādā daudzās Eiropas
valstīs, kā tas ir integrēts pilsētvidē. Šai sistēmai jābūt racionālai,
efektīvai un pieejamai visiem. Nav svarīgi, vai iedzīvotāji līdz savam
galapunktam nokļūst ar tramvaju, autobusu vai vilcienu, galvenais, lai tas ir
ātri, ērti un kvalitatīvi. Un lai tas nebūtu ar privāto automašīnu.

Pagājušā gadsimta vidū, kad gandrīz visās attīstīto valstu
lielajās pilsētās strauji pieauga privāto automašīnu skaits, ar lielu sparu
sāka būvēt automaģistrāles pilsētas vidē, reizumis demontēja tramvaju sliežu
ceļus. Vēlāk pierādījās, ka ātrgaitas ceļiem bija graujoša ietekme uz pilsētām –
jo vairāk ceļu izbūvēja, jo vairāk automašīnu pa tām brauca, pēc laika veidojot
lielus sastrēgumus, savukārt gājējiem kļuva nedroši pārvietoties. Pilsētās
samazinājās zaļās zonas.

Kā pozitīvu piemēru gribu minēt mūsu sadraudzības pilsētu
Vācijā Darmštati, kas izmēra un iedzīvotāju skaita ziņā samērojama ar Liepāju. Tur
vairākas desmitgades pilsētas plānošana noritējusi zinātniskā līmenī, un
rezultātā ir vairāk nekā desmit tramvaja līniju. Pirms sākt attīstīt jaunu
pilsētas rajonu apbūvei, vispirms saplāno sabiedriskā transporta sistēmu, kas
to apkalpos, veido jaunus tramvaja un autobusa maršrutus un tikai tad sāk māju
būvniecību.

Mēs esam pieraduši risināt problēmas, kad tās samilzušas,
bet pareizāk būtu to darīt preventīvi. Spilgts piemērs ir jaunās tramvaja
līnijas izbūve M.Ķempes ielā. Savulaik, attīstot šo dzīvojamo rajonu, visas
apakšzemes komunikācijas izbūvēja, nedomājot, ka šeit kādreiz varētu kursēt
tramvajs. Tādēļ šis projekts bija ļoti sarežģīts un grūts. Tas pats sagaidāms,
ja atradīsim finanšu avotu tramvaja līnijas izbūvei uz Ziemeļu priekšpilsētu.
Citādi varētu būt, ja savlaicīgi plānos sabiedriskā transporta sistēmu uz
Karostu, kur iecerēts veidot jaunu dzīvojamo māju apbūvi.

Tramvajs ir ekonomiski visizdevīgākais, lai pārvietotu lielu
pasažieru skaitu vienlaicīgi, jo ir ļoti ietilpīgs. Tas ir sen pierādīts, nav
manis izdomāts. Arī videi visdraudzīgākais, un ne jau tikai tāpēc, ka pats
nepiesārņo vidi. Vislielāko piesārņojumu nodara privātais transports. Ja kaut
vai 50 autobraucēji pārsēstos tramvajā, ekoloģiskais ieguvums būtu liels.

Atklāts paliek jautājums, kā motivēt cilvēkus no savām
automašīnām pārsēsties tramvajā. Eiropas pilsētās bieži pielieto visai
represīvas metodes – nosaka ļoti augstas cenas auto stāvvietām, aizliedz
iebraukt pilsētas centrā, izveido luksoforu sistēmu, kas dod priekšroku
sabiedriskajam transportam. Visas šīs darbības apzināti vērstas, lai
pārvietoties ar privāto automašīnu nebūtu komfortabli.

Nedomāju, ka tā šobrīd varētu rīkoties arī mēs. Mums vēl
garš ceļš ejams, lai sabiedriskais transports Liepājā varētu piedāvāt
nevainojamu pakalpojumu kvalitāti. Es te nedomāju tikai par jauniem autobusiem,
tramvaju vagoniem un sliežu ceļiem, bet vispirms par nevainojamu kustības
loģistiku, ērtām pieturvietām un pārsēšanās punktiem, elektroniskām paziņošanas
sistēmām, un, pats svarīgākais – sabiedriskā transporta ”zaļajiem” koridoriem,
priekšrocībām krustojumos un speciālām braukšanas joslām.

Šobrīd vienīgi Brīvības ielā ir speciāla josla
sabiedriskajam transportam. Tas ir par maz. Projektējot jaunas brauktuves vai to
renovāciju, šādām īpašām joslām būtu jābūt noteiktām kā prioritātei. Tas, ka
tagad pilsētā neveidojas lieli transporta sastrēgumi, ir tikai laika jautājums.
Esmu pārliecināts, ka arī mēs piedzīvosim šo apburto loku: jo labākas
brauktuves, jo vairāk automašīnu, jo lielāki sastrēgumi.

Liepājā pēdējos gados daudz izdarīts riteņbraucēju
atbalstam, būvējot veloceliņus, tas ir ļoti labi. Liepājnieki to ir
novērtējuši. Esmu pārliecināts, ka tikpat atsaucīgi izmantos sabiedriskā
transporta pakalpojumus, ja spēsim tos izveidot un piedāvāt patiesi
kvalitatīvus un ērtus.”