Redzot to, ka iepriekšējā novada reforma nebija pārdomāta, tas raisīja bažas.

Satiekot uz ielas kādu novadnieku, varat pajautāt – vai viņš gaidīja šādu reformu un to, ko tā nesa sev līdzi? Iespējams, tikai viens no simts atbildēs pozitīvi.

Ja reiz ar to visu esam iebriduši purvā līdz krūtīm, diez vai mums būtu jāiet vēl tālāk, apvienojot Liepāju un Dienvidkurzemi.

Lielākais mīnuss ir tas, ka šādā veidā vara no tautas ir aizgājusi kaut kur pavisam tālu prom.

Valstiski skatoties, nekas jau nav atņemts, tomēr novada ļaudīm ir vajadzīgs kāds dzīvs cilvēks, ar ko aprunāties, kam izstāstīt bēdu: pagasta priekšsēdētājs, deputāts.

Tāpēc arī balsošana notiek aizvien pasīvāk, jo viedoklis ir: “Ko tad man, Rucavā esot, iet balsot par to, ko Aizputē darīs. Dievs ar viņu!” Tāda tā cilvēku daba ir.

Komunikācija notiek attālināti, bet sirmmāmiņai, kurai ir 80 gadi, visdrīzāk mājās nav ne interneta pieslēguma, ne arī pratības ar to visu apieties.

Novadā lielākoties dzīvo tieši gados veci ļaudis, tāpēc arī uz vietas esošais cilvēks ir tik būtisks.

Tam ir vairāk tāda sociālā funkcija.

Tik lielas pārvaldes iekārtas nav tik efektīvas, kā gribētos, tomēr to neviens neklausījās, jo bija uzstādījums, ka tā būs, un viss.

Plusus un mīnusus ir grūti kopsavilkt, to vislabāk rādīs laiks, jo daudzas lietas sakārtosies, vien strādājot ilgtermiņā. Domāju, pēc četriem pieciem gadiem viss būs skaidrāk saprotams.

Kopumā atskatoties, reforma nesa arī pozitīvas pārmaiņas, piemēram, sociālā sfēra ir ieguvēja, jo izlīdzināšana, kas notika, deva tikai augšupejošus rezultātus.

Klāt nāca vairāki pabalsti, kas nu visā novadā ir vienādi, lai gan pirms tam krietni ievērojami atšķīrās: kā bērna piedzimšanas pabalsti, tā aprūpe mājās un daudz kas cits.

Pirmais, ko noteikti vēl būtu jālabo un pie kā jāstrādā, ir ceļu stāvoklis, pilsētas ielas un pārvietošanās iespējas.

Kāpēc mums Liepāja ir pilna ar privāto transportu? Tāpēc, ka sabiedriskais transports faktiski nefunkcionē. Nav veikti pētījumi, cikos Liepājas uzņēmumi sāk darbu, cik darbinieki brauc no pilsētas un no novadiem, kā nokļūst līdz darba vietai. Ja cilvēks ērti varētu nokļūt darba vietā ar sabiedrisko transportu, viņš automašīnu neizmantotu.

Ja šobrīd pavērojam mašīnu plūsmas no Priekules, Bārtas, Aizputes un pārējā novada, ir skaidrs, ka sešos septiņos no rīta cilvēki brauc strādāt. Mobilitāte ir ļoti svarīga.

Skolu tīkls ir atsevišķs stāsts, bet arī tas vēl ir jāsakārto.

Skaidrs, ka trīs bērni nevar mācīties atsevišķā klasē. Izglītības iestāžu optimizācijai nav nekādas vainas, tomēr tā atkal nes sev līdzi veselu gūzmu problēmu.

Ja bērnam uz skolu jābrauc stundu vai ilgāk, tas ir skumji, jo viņam jāceļas vismaz sešos, lai pusdeviņos būtu skolā. Tāda ir tā lauku burvība un realitāte.

Aivars Galeckis, Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.