Pirmdien sākās gadskārtējais, nu jau sestais, zīmētāju un
gleznotāju plenērs ”Liepājas marīna”, taču kopumā plenērs notiek jau 18.reizi.

Pasākuma nosaukumā ietverts vārds ”Marīna”, jo itāļu valodā
šis vārds nozīmē ”jūra”, un ar jūru šis pasākums saistīts. Glezniecību iedala
žanros, tāpat kā žanri ir teātrī un mūzikā. Māksliniekus, kuri pārsvarā glezno
jūras tēmu, sauc par marīnistiem. Jo mēs, liepājnieki, taču lepojamies ar jūru.

Šogad plenērā piedalās ap 35 dalībniekiem. Pārstāvētas visas
trīs Baltijas valstis, ir mākslinieks arī no Dienvidkorejas, kurš gan dzīvo
Austrijā. Liepāju pārstāv ap pusotra desmita mākslinieku.

Šogad, kad plenērs kļūst pilngadīgs, mums piepulcējies arī
prāvs skaits bērnu. Esmu ļoti priecīgs, jo šogad pirmo reizi mums ir arī ”Mazā
marīna”, ko vada Ilze Elizabete Rasa. Sapulcināti vairāki desmiti bērnu ne
tikai no Bērnu mākslas skolas, bet arī citi interesenti. Ja sākotnēji bija
doma, ka kopēja mums būs tikai noslēguma izstāde, tad procesā plāni mazliet
mainījušies – vienu dienu strādāsim kopā, viņiem arī ir savs štābiņš.

Veco muitas māju Vecā ostmalā 54 esam iedzīvinājuši, kaut
kopumā apdzīvojam vien kādu trešo daļu ēkas. Kad ienācu, biju pat pārsteigts,
jo ēka ir patiesi liela un plaša. Bet tas ir sava veida ieguvums, jo nevienam
nevajag atteikt dalību, visiem vietas ir gana.

Plenēra mērķis patiesībā ir pēc iespējas lielāku uzmanību
pievērst šai ēkai. Tas gan nav mūsu, mākslinieku, uzdevums. Glezniecība ir
ilgtermiņa projekts. Ir teiciens: mēs piedzimstam un nomirstam vientuļi. Tad kāpēc
gan mēs dzīves laikā tik maz komunicējam?  

Mākslinieki, kā jau radošas personības, ir jūtīgi un ļoti
greizsirdīgi, jūtas nenovērtēti un kompleksaini, līdz ar ko nav tik vienkārši
viņus sapulcināt. Mēģinu lauzt šo standartu, lai pulcēšanās būtu uz godīgākiem,
demokrātiskākiem nosacījumiem, nevis klusos telefonos, kad kāds kautkur, kautkam
kautko. Jo, protams, māksla, tāpat kā viss pārējais, vienmēr ir stāvējusi un
stāv blakus naudai. Taču nauda jau ir tikai papīrītis, patiesībā ir jāsakārto
vide, jābūt labai ekonomikai, tad varam domāt par naudu. Nevis māksla ir kā
narkotika, kurā aizmirsties.

Ir jāsaprot mākslas uzdevums. Ja runājam par modernām
instalācijām un mākslu, kas satracina un uzbudina, tad man šāda māksla nav
vajadzīga, jo, ienākot šajā ēkā, redzēju ļoti daudz dramatisku instalāciju un
faktūru, kas manī nerosināja prieku. Uzskatu, ka mākslai jābūt tādai, kas
palīdz dzīvot, rada mūsos pozitīvas emocijas.

Tas, ka šogad plenērs notiek bijušajā Muitas mājā patiesībā
ir nejaušība. Bet varbūt arī jaušība, jo no nejaušībām jau veidojas veselums.
Kad pērn rudenī ar Kultūras pārvaldi plānojām šī pasākuma norisi, viegli
nebija, jo pasākumu šovasar ir ļoti daudz – Jūras svētki, Dziesmu svētki,
pludmales festivāls utt. Izlēmām, ka nevajag pārsālīt un pārblīvēt, tādēļ
šogad, atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad plenērs notika jūlija otrajā
nedēļā, vienlaicīgi ar Jūras svētkiem, šogad tas norisinās jūlija pirmajā
nedēļā un ir šīs nedēļas vienīgais kultūras pasākums, ja neskaita Dziesmu
svētkus, kas notiek reizi četros gados.

Plānojot pasākumu, runājām arī par manām sāpēm, par to, ka
vienmēr ir problēmas ar darbnīcām, jo ne visi mākslinieki vēlas strādāt uz
ielas. Milzīgs stress vienmēr ir noslēguma izstāde, jo nav prognozējams, kādi
būs laika apstākļi. Šo un citu iemeslu dēļ domājām par vietu, kas ir zem jumta.
Varianti bija vairāki – gan koncertestrāde ”Pūt, vējiņi!”, gan ”Kursas” jeb
”Boļševika” klubs – pēc iespējas tuvāk jūrai. Pēkšņi radās doma par Muitas
māju, kas arī atbilst visiem kritērijiem – promenāde, osta, jūra tepat blakus.

Nedaudz attinot filmu atpakaļ par Muitas māju, tā trekno gadu
norietā bija paredzēta kā Liepājas mākslas skola. Pēdējais, kas šeit bija, bija
Kuģniecības muzeja metu konkursizstāde. Kad nupat šeit ienācām, konkursizstādes
materiāli vēl bija pie sienām un uz grīdas. Cik varēju, apkopoju un izvietoju
gaitenī. Cilvēkiem, kuri sestdien ieradīsies uz plenēra noslēguma pasākumu, būs
iespēja apskatīt kosmiskos plānus, kādi bija iecerēti. Kaut nekādi nesaprotu,
kādēļ visi projekti ir greizi, kādēļ visām mājām jābūt šķībām un sagāztām, jo
jau tāpat jūtamies uz bezdibeņa maliņas.

Ir viegli pateikt: nē, taču izlēmām par šo ēku. Nekur nav
viegli, turklāt viss, kas šeit nedēļas laikā notiks, ir sava veida akcija, ir
komplektā. Manuprāt, cilvēkiem būs interesanti atnākt un apskatīties, jo šajā
ēkā ir jūtama gan cara laika elpa, gan 80.gadu elpa interjeros, gan 2007.gada
eiroremonti, kad no šejienes izvācās pēdējās valsts institūcijas. Defekts atsevišķās
vietās ir pasniegts kā efekts, kā parasti rīkojas mākslinieki.  

Kopumā plenēram šogad aprit 18 gadu, tikpat, cik Pāvilostas
smilšu skulptūru festivālam, mazliet mazāk, nekā Pianisma zvaigžņu festivālam,
kam apritēja jau 21.gads.

Šo pasākumu nerīkoju viens, daru to kopā ar ģimeni. Ģimenes
uzņēmums ir visefektīvākais. Kaut arī mazs, bet tas arī ir bizness, un es
nekaunos no šī vārda. Protams, ja šis bizness būtu viegls un veiksmīgs, tad man
būtu virkne konkurentu. Biznesā ir jāatrod niša, jāpārzina sava joma.  

Runājot par mākslu un kultūru saistībā ar mārketingu, nu jau
raugās veselīgi. Bet pirms gadiem desmit gan iepleta acis: tu ar mākslu gribi naudu
pelnīt; tev nepietiek, ka vari nodarboties ar to, ko gribi? Tā nav mantkārība,
vienkārši no kaut kā ir jādzīvo arī māksliniekiem. Mašīnu joprojām neesmu
nopircis un atpūsties uz dienvidiem arī nebraucu, esot šajā biznesā, – braucu
joprojām ar riteni.