Vispirms jājautā, ko mēs saprotam ar vārdiem “protu peldēt”. Ja cilvēkam paprasa, vai viņš prot peldēt, tad 60 līdz 70 procentos gadījumu atbilde būs pozitīva, bet tā tik un tā neatspoguļos reālo situāciju.

Manuprāt, prasme peldēt vairāk ir izmērāma – ja vari nopeldēt vismaz 200 metrus, piemēram, kraulā un vēl 50 uz muguras, tad var teikt – jā, es māku peldēt.

Patiesībā tas nav nekāds augstais standarts, tas būtu jāspēj lielākajai daļai iedzīvotāju, kas vēlas baudīt atpūtu ūdenī.

Esam rīkojuši aptauju par peldētprasmi pieaugušajiem un bērniem. Rezultāti ir apmēram šādi: tikai ap 10 procentiem pieaugušo tiešām prot labi peldēt. Bērnu spējas ir mazliet labākas. Tas visdrīzāk skaidrojams ar to, ka uzlabojusies baseinu pieejamība un peldēšanas apmācības vismaz minimālajā līmenī var apgūt ikviens.

Kovida dēļ jau kopš pagājušā gada decembra beigām visi baseini ir slēgti, arī pērn pavasarī divus mēnešus vīrusa dēļ bija liegts apmeklēt baseinus.

Negribētu ar lielu pārliecību apgalvot, ka tieši šī iemesla dēļ pērn par 24 procentiem pieauga noslīkušo skaits, bet apmācības nenotika, un vasarā, siltajā laikā, mēs atkal iesim pie ūdeņiem.

Kādam peldētprasmes nebūs vispār, bet citam kaut kas būs aizmirsies. Tie tik un tā būs papildu riski. Tāpēc Latvijas Peldēšanas federācija kopā ar biedrību “Peldēt droši” rīkoja tiešsaistes nodarbības bērniem un jauniešiem, kurās atgādināja it kā elementāras, bet tajā pašā laikā ļoti svarīgas lietas, kas jāņem vērā, dodoties peldēt.

Mazāko bērnu vidū nodarbības ieguva ļoti lielu atsaucību – tās tiešsaistē noskatījās ap 50 000, bet vidusskolas vecuma jauniešu vidū atsaucība nebija tik liela – ap 10 000. Ja nevarējām iet uz skolām un atgādināt par drošību klātienē, tad izdarījām to vismaz šādā veidā.

Jāsaprot, ka strauji iedzīvotāju vidū uzlabot peldētprasmi nevar ne mēnešu, ne gada laikā. Ja gribētu uzreiz uzspodrināt slikto statistiku, tad būtu jāslēdz, jānorobežo visas peldvietas.

Skaidrs, ka tas nenotiks, tādēļ esam izstrādājuši trīs gadu apmācību programmu, kuru gribētu ieviest izglītības iestādēs. Ja tas izdosies, ticu, ka pēc astoņiem, desmit gadiem jau būs jūtami uzlabojumi.

Vēl noteikti gribas uzsvērt, ka šo melno statistiku neveido tikai cilvēki, kuri nemāk peldēt un tādēļ noslīkuši. Ziemā ne vienu vien dzīvību paņem trauslais ledus, vasarā – neapdomīga, pārgalvīga lēkšana dažādās ūdenstilpnēs, braukšana laivās bez drošības vestēm u.c.

Bieži vien cilvēki piemin arī alkohola lietošanu. Protams, ka dzērumā doties peldēt nevajag, tomēr, manuprāt, lielai daļai traģēdiju pamatā ir pašu cilvēku iedoma, ka es taču māku peldēt, ar mani nekas nevar notikt, taču diemžēl tā ir tikai ilūzija. Ja vērtējam kopumā, tad mūsu sabiedrībai ar peldēšanu ir slikti.

Aivars Platonovs, Latvijas Peldēšanas federācijas valdes priekšsēdētājs