Arvīds Golts, barikāžu dalībnieks

Biju aktīvs jau no paša sākuma. Iestājos Tautas frontē, biju savas grupas vadītājs. Tā kā es strādāju, varētu piedalīties Rīgā tikai brīvdienās.

Neviens nevarēja iebilst, jo savā brīvajā laikā darīju, ko gribēju.

Ar speciāli organizētu autobusu no Liepājas uz turieni aizbraucām. Mūs izvietoja pie telegrāfa. Dežurējām, tad mainījāmies.

Pa brīvo brīdi palūkojām, kas notiek tālākā apkārtnē. Īpaši interesēja sašautais autobuss. Un atkal devāmies atpakaļ. Tā abas brīvdienas nosēdējām.

Bija viens satraucošs moments – brīdināja, ka omonieši nāk.

Visi bijām kājās, izgājām uz ielas, stāvējām, bet nekas nesekoja. Viņi neparādījās.

Pacēlums iedzīvotājos bija liels. Cilvēki bija ļoti vienoti, organizēti. Lai arī kādi bija apstākļi, neviens nesūdzējās. Es sajutu lielu atbildību, ka tur ir jābūt. Tāpēc arī braucu.

Es Rīgā biju tikai divas dienas, bet mans jaunākais dēls ar draugiem veselu nedēļu tur nodzīvoja. Kad tieši pārbraucām mājās, sākās omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Dēls teica: “Ai, par daudz ātri aizbraucām!”

Pozitīvas sajūtas ir par to visu, tas bija ļoti vajadzīgs. Kaut ko panācām tomēr. Kaldinājām neatkarību.

Rādījām, ka mēs nepakļausimies komunistu režīmam, ka mūs tas neapmierina, gribam būt demokrātiska, brīva valsts.

Vai tā varētu arī mūsdienās? Es domāju, ka liela daļa to spētu un piedalītos. Atkarīgs no tā, kā cilvēki ir audzināti, ko vecāki viņos ielikuši. Vai izjūt, cik svarīga ir neatkarība.

Mārtiņš Skrubis, barikāžu aculiecinieks

Es tajā laikā mācījos Saldus sovhoztehnikumā. Man bija 17 gadu. Vienā brīdī mums paziņoja, ka visiem obligāti jābrauc mājās. Sapratām, ka kaut kas notiek.

Mēs, protams, uz mājām neaizbraucām, bet uz Rīgu. Tur pavadījām trīs diennaktis. Bijām Doma baznīcā un citur vecpilsētā. Vienkārši staigājām apkārt, skatījāmies, kas notiek.

Diža saprašana, par ko ir runa, jau nebija.

Bet, ieraugot visu – ugunskurus, tēju un maizīšu dalīšanu, sildīšanos baznīcā utt., bez šaubām, ka tas savus nospiedumus manī atstāja. Atceros, ka vakarā Vecrīgā bija koncerti. Tas likās ļoti vienojoši.

Pirmo nakti Rīgā gulēju vietā, kas bija tālsarunu punkts vai kas līdzīgs pastam. Tas bija vaļā cauru diennakti. Atceros, ka tur bija silts, bija daudz cilvēku. Pēc tam es paliku dzīvoklī pie radiem.

Ar savas māsīcas vīru, kurš bija gados vecāks un vairāk visā iesaistīts, vedām cilvēkiem ēdienu uz telecentrāli, kas bija ļoti svarīgs punkts un ko nopietni sargāja.

Kāpēc vispār uz Rīgu braucām? Mums kā pusaudžiem likās, ka tas ir jāredz, jābūt tajā visā iekšā.

Neaptvērām, cik tas ir nozīmīgi, ar ko tas draud, ja slikti beigtos.

Ne velti mums skolā lika braukt mājās, būt pie vecākiem un drošībā. Tā bija milzu avantūra. Bet, kad tu tur visam biji pa vidu, uz viļņa, par briesmām neaizdomājies.

Kad televīzijā par šiem vēsturiskajiem notikumiem demonstrē raidījumus, man viss ir skaidrs, kas tas bija un kāpēc to organizēja. Jo to piedzīvoju, biju klāt. Tas visai mūsu tautai bija milzīgs notikums.