Juris Otaņķis, mežu īpašnieks no Aizputes

Man pašam ir meža īpašums, kā arī manas ģimenes locekļiem, kopā ap 100 hektāriem. Uzņēmums, kurā strādāju, ir meža īpašnieks, tāpat manai iepriekšējai darbavietai, kurā esmu līdzīpašnieks, ir meža īpašumi.

Var teikt, ka esmu meža nozares cilvēks.

Vēlos panākt to, kas protesta mērķos izvirzīts priekšplānā.

Esam pret slēpto īpašumu nacionalizāciju, jāteic tā, un pašreizējo kompensācijas sistēmu, kad uzliek dažādu veidu liegumus mežu īpašumam; to uzskatām par neadekvātu un neatbilstošu.

Mežkopju paaudzes audzējušas mežu, kopušas, ieguldījušas darbu, un pēkšņi, nesaskaņojot ar īpašnieku un viņu neinformējot, tajā var tikt aizliegta jebkāda saimnieciskā darbība. To mēs uzskatām par netaisnību.

Tāpat kompensāciju apmērs, kas pašreiz likumā noteikts, 190 eiro par hektāru gadā, aizliedzot galveno cirti, ir nesamērīgi mazs.

Es uzskatu, ka jāaptur jaunu liegumu noteikšana, pirms nav bijušas diskusijas par taisnīgām kompensācijām un atrasts kopīgs risinājums ar meža īpašniekiem.

Sistēma, kas tagad pastāv, pēc manām domām, sasniedz pretēju rezultātu, nekā iecerēts.

Cilvēks ieinteresēts nevis audzēt skaistu, daudzveidīgu mežu, bet koku rindas, lai, nedod Dievs!, tur neparādītos kāda dabas vērtība.

Ne vienmēr īpašnieks grib cirst mežu, bet gan audzēt, taupīt vecumdienām, nepieciešamam laikam vai vēl kam. Taču taupot, audzējot un saglabājot viņš riskē pazaudēt visu.

Galu galā visas atrastās dabas vērtības, kuru dēļ uzliek liegumus, rodas mežkopju un viņu ģimeņu audzētā mežā šo cilvēku darbības rezultātā. Taču par to viņi pēc tam tiek sodīti – viņiem  atņem mežu. Situācija ir absurda.

Varētu ņemt vērā Skandināvijas valstu pieredzi, ka diskusiju rezultātā panāk, pirmkārt, brīvprātīgu liegumu sistēmu.

Katrā ziņā mēs esam par sadarbošanos, par iesaistīšanos, nevis vienpusēju diktātu kā tagad.

Tāda ir protesta rīkotāju nostāja – ne tikai pievērst valdības vadītājas un atbildīgo jomu ministru uzmanību ilgstoši ignorētajām problēmām.

Meža nozare arī aicina sēsties pie sarunu galda un diskutēt par konkrētām izmaiņām likumos.

Edgars Kārkliņš, Vecpils pagasta ZS “Vālodzes” īpašnieks

Tā kā arī daudziem lauksaimniekiem pieder mežs, mēs protestā atbalstīsim mežiniekus.

Galvenais iebildums ir pret to, ka valsts iezīmē mikroliegumus un biotopus, kuros ierobežota vai aizliegta saimnieciskā darbība, un kompensācijas ir smieklīgas.

Zinu konkrētu piemēru, ka cilvēks nopirka mežu par 100 000 eiro, paņemot kredītu. Taču, īpašniekam neziņojot, mežu iekļāva mikroliegumā. Tas ir zona, kurā aizliegta jebkāda veida darbība.

Cilvēkam kredīts par mežu, un tas jāatdod, bet valsts kompensē par hektāru 90–100 eiro gadā.

Iedomājieties šo situāciju!

Man pašam līdzīga pieredze. Es rudenī nokopu aizaugušu lauku, novedu visus krūmus, pāris hektāros ieguldīju kādus 10 000 eiro. Pavasarī gribēju sākt zemi apstrādāt, sēt. Paskatījos lauku bloku kartē – iezīmēts biotops!

Es vairs nedrīkstu sēt, tajā vietā atļauts vairs tikai audzēt zāli. Taču ar lopkopību nenodarbojos, zāle man nav vajadzīga.

Atbalsts, ko saņemu, apmēram 150 eiro, ir vienkārši smieklīgs pret manām investīcijām.

Pirms darbiem rudenī izmaiņas nevarēju paredzēt, tad to vēl nebija.

Dabas aizsardzības pārvalde apseko teritorijas, pēc tam īpašnieki ir vienkārši nostādīti fakta priekšā. Mežinieki tāpēc protestē, un lauksaimniekiem situācija tāda pati. Šis jautājums mums ļoti aktuāls.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.