Inna Gīle, Liepājas muzeja vadošā vēsturniece

Nevajadzētu atļaut vienai institūcijai izlemt, būtu jānoskaidro visu viedoklis, piemēram, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas viedoklis, tajā pašā laikā arī vēsturnieku un sabiedrības kopumā.

Vēsturnieku uzskati šajā jautājumā ir ļoti dažādi, vienīgais, kur rodams kopsaucējs, ir tas – ja pieminekļi tiks demontēti, tad tos noteikti vajadzētu saglabāt kā vēstures liecību.

Kopumā šis jautājums ir ārkārtīgi jūtīgs, un pret to ir jāpieiet ļoti piesardzīgi un uzmanīgi. Atsaucoties uz vēsturi, varu teikt, ka sen atpakaļ, 20. un 30. gados, kad tika nojaukti vēstures objekti un ēkas no Vācijas mantojuma laika, – šobrīd daudziem ir ļoti žēl, ka mēs nevaram tās vairs apskatīt. Tāpēc nedrīkstam pieļaut šīs pašas kļūdas vēlreiz, sastrebjot šo jautājumu nepiesardzīgi un ātri.

Piemineklis Liepājas aizstāvjiem Jaunajā ostmalā jeb dēvētais granātmetējs ir kļuvis politisks, jo pie tā tiek atskaņotas padomju laika dziesmas un notiek tāds kā tusiņš, kas manā izpratnē no ētikas viedokļa neiet kopā ar klusu piemiņas vietu, kur aiziet un nolikt ziedus – kā tas patiesībā sākotnēji bijis paredzēts.

Uzskatu, ka pieminekli būtu nepieciešams demontēt un pārcelt uz muzeju krājumu, protams, apsverot visus par un pret, kā to iekļaut ekspozīcijā, jo tas apmēru ziņā ir salīdzinoši liels.

Tagad šim jautājumam pievēršas, ņemot vērā notikumus Ukrainā, bet agrāk, 90. gados, tas netika darīts, jo situācija vēl bija nedroša, kā arī tika slēgti līgumi ar Krieviju par piemiņas vietu un kapu vietām, kas ierīkotas Otrajā pasaules karā kritušajiem, lai šīs vietas uzraudzītu un aprūpētu.

Šobrīd demontējot pieminekļus, mēs paustu kaut kādā ziņā arī savu atbalstu Ukrainai, kā arī parādītu, ka mūsu valsts neatbalsta vardarbību.

Jārēķinās ar to, ka iedzīvotāju reakcija būs dalīta, viena daļa ir konkrēti pret pieminekļu demontēšanu, viena ir par, bet tā vidējā neitrālā viedokļa patiesībā ir salīdzinoši maz.

Tāpēc ir jābūt gataviem, ka ir sagaidāmas protestu akcijas, un visām atbildīgajām instancēm jābūt gatavībā, lai uzturētu mieru sabiedrībā.

Svarīgi ir arī izdomāt, ko darīt ar tām vietām, kurās veiks šos demontāžas darbus, jo var gadīties, ka neatkarīgi, vai piemineklis tur atrodas vai vairs nē, cilvēku pūļi tāpat tur pulcēsies, pieminot 9. maija Uzvaras dienu, kādu atzīmē Krievijā.

Gatis Krūmiņš, Vidzemes augstskolas padomes loceklis

Pieminekļi raksturo ne tikai pagātnes notikumus, bet tiem ir arī ļoti konkrēts un ciešs konteksts ar mūsdienām. Mēs šobrīd ļoti labi redzam, kā mainās lietu simboliskā nozīme.

Ņemot vērā, ko Krievija šobrīd dara Ukrainā un vispār Krievijas agresijas pieaugumu, kā to visu sasaista ar padomju okupācijas periodu, tad ir skaidrs, ka daļa šo pieminekļu simbolizē šīs varas varenību Latvijā.

Satversmes pirmais pants ir par to, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, un tas, kas šobrīd apdraud mūsdienas vai vēsturiski ir apdraudējis, – būtu jāaizvāc prom.

Uz šo pieminekļu vēsturiskās bāzes šī ideoloģija kaut kādā veidā atkal atdzimst citādākā izpildījumā.

Es uzskatu, ka šajā gadījumā mums nevajag radīt precedentus, demontējot objektus vai pieminekļus tikai publiskajās vietās, manuprāt, tie visi būtu jādemontē, nevis fiziski iznīcinot, bet saliekot tos kopā kādā vienā vietā un tādējādi mācot cilvēkiem vēsturi un nepieļaujot pulcēšanos.

Piemēram, izvērtējot un konstatējot, ka konkrētajiem objektiem ir mākslinieciskā vērtība, šos, iespējams, varētu izvietot kādā no mākslas muzejiem vai kā ekspozīciju par totalitāro ideoloģiju – Okupācijas muzejā.

Paredzēts, ka Ministru kabinets līdz jūnija beigām izveidos sarakstu ar objektiem, kurus plānos demontēt.