Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Ikviens gādīgs saimnieks zina, ka materiālu nevar sākt gādāt pēdējā brīdī. Valdības pieņemtie grozījumi ir ļoti prātīga saimnieka lēmums, kurš vērtējams pozitīvi.

Mēs strauji ejam prom no Krievijas dabasgāzes izmantošanas centralizētajā siltumapgādē. Līdz ar to plānots Latvijā iegūto šķeldu mazāk transportēt uz ārzemēm, jo tā nepieciešama pašiem.

Tuvāko divu gadu laikā Latvijā pieaugs kurināmās koksnes un šķeldas patēriņš. Aiznākamajā apkures sezonā būtu gaidāms kurināmā deficīts, tāpēc labi, ka grozījumi veikti savlaicīgi, jo atļauja izcirst jaunākus mežus nozīmē papildu šķeldas ieguvi, nebūs jāuztraucas par kurināmā nepieejamību.

Krīzes brīdī cenas augtu vājprātīgi, taču valsts nevar ļaut iedzīvotājiem bankrotēt pēc siltumrēķinu apmaksas.

Tā ekonomika, kas pastāvēja pirms kara Ukrainā gan Latvijā, gan Eiropā, nozīmēja rēķināšanos ar lētākiem energoresursiem, taču pašlaik viss ir mainījies.

Latvijā ir daudz aizaugušu mežu, kurus var izstrādāt, lai koksni pārstrādātu šķeldā.

Manuprāt, visas vaimanas par to, ka Latvija tiks izcirsta, ir nepamatotas, jo mežsaimniecības darbu ierobežojošie akti nav atcelti – pēc kailcirtes tiks veidotas jaunaudzes. Ar vides bloku ir notikušas diskusijas vairāku gadu garumā, kurās ir pieņemti arī kompromisi.

Jānis Rozītis, Pasaules dabas fonda direktors

Grozījumus vērtējam ļoti negatīvi gan no vides, gan sociālā viedokļa. Tiem nepārprotami būs būtiska ietekme uz mežu kā dabas sistēmu kopumā. Ar šo mēs virzāmies prom no meža vides dabiskuma.

Izciršanas ietekmi nevarēs nemanīt. Kailciršu pieaugums būs izjūtams dabas ekstrēmās izpausmēs, piemēram, vēja ietekmē. Sekas var nepamanīt mēnesi pēc grozījumiem, bet tie skaidri parāda, kādi būs Latvijas meži pēc desmitgadēm.

Esam veikuši iedzīvotāju aptaujas, kuras apstiprina, ka sabiedrība bažījas par meža apsaimniekošanas veidu. Ar šo lēmumu politiķi uzgriež muguru ne tikai nacionālajām vērtībām, bet arī dabai un sabiedrības viedoklim.

Tiek uzgriezta mugura arī Eiropas Savienības zaļajam kursam, kurā norādīts, ka lielāka uzmanība jāpievērš dabas saglabāšanai –

apsaimniekošanai jābūt harmoniskai, ilgtspējīgai, saimnieciskās vajadzības jāsavieno ar dabas jautājumiem. Ar šo mēs aizejam pavisam citu ceļu.

Ir tik daudz aizaugušu ceļmalu un krūmāju, kur būtu rodama nepieciešamā šķelda, bet mēs ejam uz labu mežu un esam gatavi cirst tās audzes, kurām ir lielākas perspektīvas.

Šie grozījumi nav uz gadu vai diviem, un tas nav tikai energoresursu krīzes risināšanai. Šis lēmums izmaina noteikumus, kurus neviens arī pēc krīzes nemainīs. Politiķiem, kuri pieņem šādus lēmumus, nav neitrāla skatījuma uz mežu kā institūciju.

Argumenti ir par to, kā intensīvāk apsaimniekot mežu, tie attiecināmi tikai uz ekonomiskajām interesēm.

Tādam nevajadzētu būt 21. gadsimta domāšanas kursam.

Arī meža atjaunošana pēc kailcirtes ir paša īpašnieka vai apsaimniekotāja lēmums, tā nav obligāta. Šai gadījumā atjaunošanai nav nekāda sakara ar dabu – tas ir stāsts par cērtamiem kokmateriāliem, ekonomiskām interesēm.

Iedzīvotāji nav iedziļinājušies meža jautājumos, tāpēc, iespējams, neizprot, ka, intensīvi apsaimniekojot mežu, tiek iznīcināta dabiskā ekosistēma un vēlāk būs nepieciešamas aizsargājamās teritorijas. Ir jādomā, kā saglabāt dabiskā meža veidolu.

Manuprāt, pieņemtie grozījumi ir nepārdomāti, un tie ir vienvirziena. Šī brīža skatījums ir absolūti nepieņemams. Ja šādus grozījumus vēlējās izdarīt, tad bija jābūt diskusijai par to, kā veidojam dabas aizsardzības sistēmu. Ir jāskatās, kas nepieciešams dabai un attiecīgi jāveido saimnieciskā darbība.

Ar šādu intensīvu mežu apsaimniekošanu Latvija nespēs īstenot pašas izvirzītos klimata mērķus.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.