Uģis Kaugurs, pilsētas arhitekts

Jau ilgstoši nekustamā īpašuma tirgū ir pieaugošs pieprasījums pēc labiem, lieliem, mūsdienīgiem, kvalitatīviem dzīvokļiem. Tādu ir maz, un to cenas šobrīd pārsniedz pat galvaspilsētas līmeni.

Jaunuzbūvētu dzīvokļu māju šo gadu laikā ir vien dažas. Ja nevaram spēt šo pieprasījumu atrisināt, visticamāk, Liepāja zaudē konkurences cīņā par kvalificētiem iedzīvotājiem.

Tātad var secināt, ka būvēt vajag.

Nākamais jautājums ir – kur? Loģika saka, ka, ejot plašumā, pat ja jaunajā vietā uzbūvēs jaunas, smukas un labas mājas, tām jāpievelk komunikācijas, ielas, jāveido labiekārtojums.

Aizpildot “caurumus” apbūvē, padarot pilsētu kompaktāku, ieguvums būtu gan ekonomiskāks, gan estētiskāks.

Tad kāpēc tomēr tā nenotiek?

Tādu “caurumu” pilsētas audumā ir daudz, un tie ir katram pamanāmi. Taču lielākā daļa nepieder pašvaldībai.

Vairāki apbūvei piemērotie pilsētas zemesgabali sagatavoti piedāvājumam izsolēs.

Privātos ietekmēt ir maz iespēju. Kāds, iespējams, cer uz cenu pieaugumu, kādam – citi iemesli, bet kopumā tirgus ir iestrēdzis un pieprasījuma un piedāvājuma mehānismi nedarbojas.

Pašvaldībai arī nav nedz tiesību, nedz iespēju atpirkt šādu zemi, kā to daži iesaka, vai kā citādi iesaistīties nekustamā īpašuma spekulācijās.

Piedāvājot tirgū zemi jaunai būvniecībai, var cerēt šo stagnācijas iestrēgumu izkustināt un tirgu iedarbināt.

Kas grib un var, pārceltos uz jaunajiem dzīvokļiem, atbrīvojot mājokļus esošajā apbūvē. Tie savukārt kļūtu pieejami un pēc uzlabojumiem, pārbūves, atjaunojumiem veidotu nākamā līmeņa piedāvājumu. Un tā tālāk, rodot telpu apgrozījumam, normālai tirgus darbībai.

Ne vienā dienā, protams, bet rezultātā ieguvēji būtu visi.

Gundars Vīksna, arhitekts un būvprojektu vadītājs

Man šķiet, ka nav īpaši labi, ja pašvaldība investē ielās, kur kopējā labuma varbūtība ir zema.

Situācijā, kad īstermiņa īre iet uz urrā, domāju, ka tā saucamie attīstītāji izmantos par nodokļu maksātāju naudu izbūvētās, apgaismotās un no sniega attīrītās ielas savam biznesam, kas ir rentabls, un attīstītājs pats var mierīgi ielas būvēt, nevis pašvaldība viņam palīdzēs.

Neticu, ka tur izīrēs dzīvokļus zemas maksātspējas liepājniekiem.

Ja Karostā noasfaltē ielu, lai tur kāds uzbūvētu rūpnīcu, to es saprotu, no tā ir kopējais labums – darbavietas un liepājniekiem algas. Taču šeit liepājnieki pa īstam nodarbināti netiks, būs dažas apkopējas.

Otrā pasaules kara laikā un pēc okupācijas beigām Liepājā diezgan daudz īpašumu aizgāja postā, jo bija nolaisti līdz kliņķim un izkrita no tirgus aprites.

Ir tāds lozungs, ka tie visi ir privātīpašumi. Bet ko nozīmē privāts īpašums, ja tas aizņem vietu pilsētā un nodokļu maksātājs apmaksā to ielas posmu, kas paiet garām tukšai vietai, kur tērē elektrību un tīra sniegu? 

Īpašumu sakārtošanu var ietekmēt gan ar nodokļu politiku, gan atbalsta sistēmu.

Kara un okupācijas posta rezultātā Liepāja nav ļoti intensīvi apbūvēta pilsēta. Uz vienu iedzīvotāju proporcionāli ir vairāk ielu, nekā to varētu būt. Plus vēl demogrāfiskā situācija – cilvēku skaits ir stipri sarucis.

Jo tālāk plešamies, jo ielu kvadrātmetri uz vienu iedzīvotāju palielinās. No tāda viedokļa ir nesaprātīgi attīstīt jaunas ielas, ja vecās ir tik ne intensīvi apbūvētas.

Manuprāt, racionāla plānošana Liepājā neeksistē tādās kategorijās kā brauktuvju, ietvju un komunikāciju platība uz vienu iedzīvotāju un kā tas rīmējas kontekstā ar blīvi apbūvētām Vakareiropas pilsētām.

Ja nesaprotam to, ka vecais pilsētas musturs ar aizbūvētiem zemesgabaliem ir tas, pēc kā vajadzētu tiekties, tad šai ziņā arī nekas nenotiek.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.