Pēteris Strautiņš, ”Luminor” bankas ekonomists

Latvijā jau ir vairāki uzņēmumi, kuri nestrādā piecu reiz astoņu stundu formātā. Viņu vārdā nevaru runāt, taču, cik man zināms, “Latvijas finierī” cilvēki strādā apmēram 12 stundas trīs, trīs ar pusi darba dienas nedēļā.

Piemēram, Rīgā ir uzņēmums “Evolution Gaming Latvija”, kas ir viens no lielākajiem darba devējiem privātajā sektorā. Šim uzņēmumam ir ap 3000 darbinieku, kas strādā pēc tā dēvētā “peldošā grafika”.

Šeit nodarbināti liela daļa studentu, kuriem nepieciešams nestandarta darba laiks. Uzņēmumā ir vesels departaments ar apmēram 20 cilvēkiem, kuri to vien dara kā organizē darba grafikus.

Katrs darbus var organizēt, kā vēlas. Es tiešām nedomāju, ka visiem jāstrādā pēc viena grafika. Nav tā, ka viens modelis der visiem.

Ja uzņēmumam nestandarta darba grafiki būs pieņemami un darbiniekiem tie būs izdevīgi, tad abas puses sapratīsies.

Kas attiecas uz ražīgumu, tad pāriešana uz mazāku darba dienu skaitu nedēļā nebūt nenozīmē, ka kopējās darba stundas samazinās. Neviena valsts radikāli nesamazinās 40 stundu darba nedēļu uz 32 stundām.

Es gan neesmu pētījis citu valstu pieredzi šajā jautājumā, jo šī tēma man nešķiet tik svarīga, lai par to interesētos.

Jānis Ošlejs, ekonomists, uzņēmuma “Primekss” valdes priekšsēdētājs

Manuprāt, mūsdienās šī iniciatīva ir novecojusi, jo šobrīd jau ir ļoti daudz uzņēmumu ar brīvu darba režīmu, turklāt daudzi tagad var izvēlēties strādāt arī no mājām.

Īsāku darba nedēļu jebkurš, kam tas ir pieņemami, var īstenot jau šeit un tagad, proti, tam nav šķēršļu.

Vienlaikus ir profesijas, kurās tas nav iespējams, piemēram, tās, kas saistītas ar fizisku darbu, braukšanu.

Mēs nevēlamies šoferus, kas četras dienas nedēļā brauc pa 12 stundām dienā, jo tas paaugstinās ceļu satiksmes negadījumu risku. Nevēlamies arī fabriku strādniekus, kuri būs spiesti strādāt 12 stundu ilgu darba dienu, paaugstinot traumu risku.

Jāatgādina, ka pie astoņu stundu darba dienas piecas dienas nedēļā cilvēce nonāca, ja nemaldos, kompānijas “Ford” ietekmē, jo uzņēmuma vadība novēroja, ka cilvēkiem, kas strādā ilgāk par astoņām stundām pēc kārtas, būtiski pieauga traumu risks.

Apkalpojošā sfērā, to skaitā valsts pārvaldē, tomēr ir vajadzīgas šīs piecas darba dienas, lai līdzsvarotu klientu pieņemšanu.

Savukārt saīsināt kopējās darba stundas mūsu valsts nevar atļauties, jo tā nav tik turīga. Tas, iespējams, ir jautājums, ko varētu aktualizēt pēc 20 gadiem, ja valsts pietiekami labi attīstīsies.