Intervija ar LĢĀA prezidenti Alisi Nicmani-Aišpuri.

– Kā nonācāt līdz šādam lēmumam?

– Pirmkārt jāsaka, ka mēs paši gribētu strādāt visas piecas dienas nedēļā par valsts apmaksu un nodrošināt pacientiem pieņemšanas tāpat kā līdz šim.

Redzot draudus, ka, strādājot kā līdz šim, mēs vairs nespējam nodrošināt kvalitatīvus aprūpes pakalpojumus saviem pacientiem, ir jārīkojas.

Citādāk vietām mums būtu jāveic prakšu sašaurināšana vai jāmaina telpas, ko vieglāk uzturēt.

Ne mazāk svarīgs jautājums ir darba apmaksa vai aizvietošanas iespējas atvaļinājumu vai slimības laikā.

Sarunas, ko ar Veselības ministriju veicām par finansējumu un konkrētiem punktiem, īsti nevedas. Šī gada nogalē izrādījās, ka šie jautājumi vairs nav aktuāli un 2024. gada finansējumam tālāk nav virzīti.

Līdz ar to mēs vairs nesaprotam, kā runāt, tas ir daudzreiz spriests, darba grupās diskutēts, kopīgi lēmumi pieņemti, bet darbības tiem neseko.

– Vai tas būtu labs risinājums?

– Mūsu asociācija pārstāv 1070 biedrus, sapulcē no visiem klātesošajiem 83% nobalsoja par to, ka tas varētu būt risinājums – no šī  gada janvāra slēgt līgumu par četrām dienām, kad var saņemt valsts apmaksātās vizītes, un piektajā sniegt veselības aprūpes pakalpojumus par maksu.

Tas ir skaidrs ģimenes ārstu redzējums, jo ļautu to caurumu kaut cik pielāpīt.

Protams, tas ir izmisuma solis, lai mēs taptu sadzirdēti.

Tukšiem solījumiem ir jābeidzas. Finansējums nav pārrēķināts sešus septiņus gadus, vietām pat no 2005. gada.

– Ko tas nozīmē pacientam?

– Valdē diskutējām, ka būtu jāievieš vienota diena, kurā pacienti tiktu pieņemti par maksu. Domājam, ka tā varētu būt trešdiena, lai nav pārāk liels pārrāvums no piektdienas līdz svētdienai.

Tādējādi pacientiem, kuriem būtu nepieciešamība vai vēlme, tiktu dota iespēja pie ģimenes ārsta vērsties arī par maksu.

Maksājuma apjoms atkarīgs no konkrētā ārsta lēmuma individuāli – no 30 līdz 60 eiro.

– Jaunos mediķus šāda situācija nevilina?

– Nē, šogad tas skaidri parādās rezidentūras vietās – trešdaļa rezidentūras vietu netiek aizpildītas. Ģimenes medicīna Latvijā ir kļuvusi nepievilcīga.

Jaunie kolēģi nenāk mācīties, lai gan tajā pašā laikā zinām, ka Latvijā ir milzīgs skaits ārstu, kuri ir virs 75 gadu vecuma.

Tas rada sistemātiskas un ilgstošas problēmas. Kolēģi, kuri dodas pensijā, savus klientus sadala paliekošajiem kolēģiem.

Retu reizi tiek piesaistīts kāds jauns ārsts, bet tie, kuri uzņemas papildu pacientus, ir pārslogoti. Ārsts ar esošajiem resursiem nespēj kvalitatīvi apkalpot bezgalīgu pacientu plūsmu.

Tam seko pārmetumi, ka pienācīgi netiek sniegti pakalpojumi vai netiek izpildīti kritēriji. Darba apjoms ir milzīgs, un intensitāte, kurā jāstrādā, ir nežēlīga.

– Kas nepieciešams, lai situāciju uzlabotu?

– Lai medicīnā nodrošinātu cilvēkresursus, nepietiek ar pāris mēnešiem, tie ir gadi.

Ja nedodam signālu, ka sistēma ir uzticama un darbs tiks atalgots, intereses nav.

Mēs prasām, lai medicīnas māsai vai ārsta palīgam atalgojums būtu līdzvērtīgs valstī vidēji noteiktajam – 1563 eiro (bruto), šobrīd pēc paaugstinājuma piedāvā 1300 eiro.

Šobrīd mēs nevaram praksēm piesaistīt medicīnas māsas un palīgus.

Veselības ministrija izrēķinājusi un sniegusi atzinumu, ka mūsu darba kvalitāte ir atkarīga no vidējā medicīnas personāla skaita praksē, bet jaunie kolēģi izvēlas iet strādāt maksas medicīnā vai skaistumkopšanā.

– Vai medicīnas jomai nebūtu jābūt prioritātei?

– Atliek secināt, ka ministrijas redzējumā tā nav prioritāte.

Gadiem medicīnas nozarē tiekam baroti ar lozungiem, saukļiem un solījumiem. Tautai tiek stāstīts, kā viss tiek apmaksāts un nodrošināts, bet realitātē izrādās citādāk.

Ģimenes ārsts ir tas, kurš ikdienā ir pieejams, bet visa pārējā veselības aprūpe ir ļoti sarežģīti pieejama par valsts apmaksu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.