– Ja ārsti nav vienprātīgi svarīgos veselības jautājumos, tad arī sabiedrībai ir grūtāk tos izprast. Šķiet, jaunie pat aiziet no biedrības. Kāpēc ārsti nespēj vienoties?

– Jaunie ārsti neiet projām, bet gan ir pārtraukuši sadarbību ar pašreizējo valdi. Ar labestīgu skaudību skatos uz jaunākajiem kolēģiem – uz Kārli Rāceni, Artūru Šilovu, Robertu Fūrmani un citiem – gaiši cilvēki, ļoti skaidri formulē viedokli, viņiem nav negatīvās bagāžas, viņiem ir pārliecība. Ne velti mūsu biedrības valdes kovida grupā galvenie runasvīri bija tieši viņi. Arī es apsveru, vai atkāpties no valdes, bet ne vienmēr tas ir labākais, ko darīt. Kamēr esi valdē, dažus procesus vari ietekmēt.

– Daudzi atceras biedrības dibināšanu atmodas laikā, kad ieraudzījām ārstu kopienu – lielu, gudru, ietekmīgu un stipru.

– Pacēlums toreiz bija visā sabiedrībā. Diemžēl ar laiku ārstu piederības sajūta LĀB ir gājusi mazumā. Daudzi ārsti nav LĀB biedri, šobrīd ir ap 3000 biedru. Ja esi biedrs, cik aktīvi piedalies? Pandēmija it visā iezīmējusi mūsu vājās vietas. Arī mūsu biedrības darbā, un tagad redzam, kurš ir kurš un kāds kuram ir viedoklis.

Mēdz teikt, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma visu laiku ir badināta – tās finansējums ir mazs lupatu deķītis. Tagad, kad sakarā ar Covid-19 ir iedots papildu finansējums, šis deķītis nav pārvērties par persiešu paklāju, kādam tam būtu jābūt, bet tā joprojām ir sīka lupatu sedziņa ar vienu krāsainu ielāpu. Problēmas sistēmā nevar atrisināt ar pēkšņu finansējumu, bet tas ir ilgtermiņa jautājums. Ilgstošā finansiālā badināšana tagad izpaužas jebkurā jomā – infrastruktūrā, iekārtu un īpaši cilvēkresursu trūkumā. Pašreizējā situācija ir kā stresa tests visām nozarēm.

Katram cilvēkam ir savs viedoklis. Arī LĀB valdē 15 cilvēkiem viedokļi atšķiras. Taču, atnākot Covid-19, atklājās, ka dažu LĀB valdes locekļu, galvenokārt prezidentes Ilzes Aizsilnieces, nostāja bija ļoti nelabvēlīga Latvijas valstij. LĀB prezidente ļoti labi pārzina veselības aprūpes sistēmu, viņai ir daudz labu īpašību, bet diemžēl vakcinācijas noliedzēja, viņas uzskati Covid-19 infekcijas ierobežošanas jautājumos neatbilst uz pierādījumiem balstītas medicīnas principiem. Šī attieksme kovida vakcinācijas, sejas aizsargmasku lietošanas un daudzos citos jautājumos ir nodarījusi kaitējumu Latvijas sabiedrībai.

Līdz pagājušajam rudenim biedrības konferencēs runājām par visu ko, tikai ne par kovidu. Prezidents organizācijā daudz nosaka, arī valdes dienaskārtību, komunikāciju ar medijiem. Neesmu dzirdējis no mūsu prezidentes ne skaidru aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem vakcinēties, ne nepārprotamu atbildi uz pārmetumiem, ka viņa esot aicinājusi savus pacientus nepotēties. Viņa vienmēr ir izvairījusies no šīs atbildes. Domāju, ka I. Aizsilniece ir vienīgā Ārstu biedrības prezidente Eiropā un pasaulē, kura nav izteikusi skaidru un viennozīmīgu atbalstu vakcinācijai pret Covid-19.

Ja LĀB jau pērn pavasarī būtu skaidri izteikusi savu viedokli, skaidrojusi to ārstiem un visai sabiedrībai, tad Covid-19 vakcinācijas aptvere Latvijā būtu augstāka, iespējams, būtu mazāk mirušo ar kovidu. Diezgan tipiska ir situācija, kad, piemēram, pie daktera atnāk vecāks cilvēks, kuram jau iedragāta veselība, apvaicājas par potēšanos, bet ģimenes ārsts saka: ”Ai! Nē! Ko jūs! Ar jūsu veselību, pasarg’ Dievs!” Par tādām situācijām esmu dzirdējis daudzkārt no pacientiem. Tādu gadījumu būtu daudzreiz mazāk, ja LĀB būtu savu viedokli paudusi skaidri un nepārprotami jau pagājušajā ziemā un pavasarī, un šis viedoklis bija nepieciešams arī pašiem ārstiem. Jo, protams, neliels blakusparādību risks vakcinācijai ir vienmēr, taču it īpaši vecākiem cilvēkiem desmitiem reižu lielāks risks ir saslimt un kovida dēļ iegūt pneimoniju, kas beidzas ar nāvi.

Man kauns, ka mēs biedrības valdē jau ātrāk necīnījāmies par Covid-19 infekcijas profilakses darba grupu, tai bija jābūt izveidotai agrāk. Tā bija mūsu, LĀB valdes vairāku locekļu, iniciatīva. Šo grupu nodibinājām pilnīgā krīzes situācijā tieši tādēļ, lai tiktu pausts skaidrs LĀB viedoklis. Bet tas sakrita ar brīdi, kad prezidente kritizēja valdības darbu – to, ka noteikts skolās lietot sejas maskas, ka tas esot noziedzīgi, arī tas, ko viņa vēlāk stāstījusi sabiedrībai par kovida ārstēšanas metodēm, ir sabiedrībai maldinoši. Līdz ar šo visu LĀB valdē saasinājās pretrunas. Tāpēc daļa no valdes (arī es) uzskatām, ka biedrībā ir nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas.

Par šo runājot, sajūta ir kā netīru veļu mazgājot, – arī pats paliec mazliet netīrs. Jautājums, ko mēs iegūstam, stāstot sabiedrībai par biedrības iekšējām problēmām. Bet to vairs nav iespējams paturēt iekšienē, trauks plūst pāri malām.

– Vai ārstu vienotība, plašāka līdzdalība LĀB varētu atjaunoties?

– Ikdienas darbā, manuprāt, ārsti ir vienoti tajā, ka mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt pacientiem, esam koleģiāli. Ārstu biedrībai ir liela nozīme, bet ārsti mēdz būt aktīvāki savās specializētajās organizācijās. Lai LĀB mainītos, arī ārstiem ir jābūt aktīvākiem. Es aicinu visus, arī Liepājas un Kurzemes ārstus, kas vēl nav iestājušies LĀB, to izdarīt, piedalīties, paust savu viedokli, lai jebkura ārsta intereses būtu aizstāvētas, tad tā arī būs mūsu visu kolēģu biedrība. Godprātīgi strādāt LĀB valdē un komisijās – tas prasa daudz laika un atbildības. Pastāvīgi izskatām dažādus likumdošanas aktu projektus. LĀB ir ļoti liela nozīme, ne tikai lai aizstāvētu ārstu intereses, bet arī lai uzlabotu gan veselības aprūpes sistēmu, gan visas sabiedrības veselību.

– Kā mēs, iedzīvotāji, varam palīdzēt ārstiem?

– Izšķiroša ārsta un pacienta darbā ir savstarpēja uzticība. Pacientu līdzestība ārsta ieteikumiem bieži vien ir zema. Domājiet labu par ārstiem! Ārsta profesija ir vissarežģītākā. Ne velti mēs mācāmies desmit vienpadsmit gadu un turpinām visu mūžu mācīties. Jo ilgāk strādā, jo vairāk saproti – cik maz patiesībā zini. Bet – uzticieties ārstiem! Mēs vēlam labāko saviem pacientiem. Pasaulē (diemžēl ne Latvijā) šī ir augsti un ļoti augsti apmaksāta profesija tieši tādēļ, ka sabiedrība ir ieinteresēta, lai gudri un ieinteresēti cilvēki kļūtu par ārstiem.

Latvijā ir vājas pacientu biedrības, taču arī tās ir ļoti svarīgas, kaut vai lai aizstāvētu tiesības uz medikamentu izdevumu kompensāciju, kas daudzās jomās vēl aizvien nav atgriezusies 2008. gada līmenī un atpaliek no citām Eiropas valstīm. Kad par to cīnās ārsti, saņemam absurdus pārmetumus, ka mēs darbojoties farmācijas biznesa interesēs. Mediķis ir kā nīstams ziņnesis, kas tiek sists par nebūšanām, kuras rodas valsts politikas dēļ, jo tieši mēs nesam slikto ziņu pacientiem – jūs nevarēsiet saņemt to, to un to. Bet veselības aprūpes finanšu lupatdeķītis ir politiķu atbildība.

Alvils Krams, plaušu slimību ārsts, profesors, LĀB valdes loceklis