Bērniem ir vasaras brīvlaiks, taču ne visiem vecākiem ir
iespēja tieši šajā laikā doties atvaļinājumā, lai būtu kopā ar atvasēm, vai
iekārtot bērnu kādā nometnē.

Cik esmu ievērojis, sevišķi mikrorajonā, kur pats dzīvoju,
ir tomēr daži bērni, kuri nav pieskatīti. Esmu arī pats iejaucies, taču ne uz
visiem nostrādā no malas doti padomi. Tomēr vairāk vai mazāk bērni, kas
rotaļājas savā sētā, paši sevi pieskata. Lielos vilcienos ļoti reti ir
situācijas, kad kāds bērns atstāts novārtā.

Vecākiem vēlētos ieteikt, ka ir tomēr jādomā par saviem
bērniem, viņu drošību – viņus nevar atstāt bez uzraudzības. Jo gadījumi ir
dažādi. Kaut arī pēdējā laikā, paldies Dievam, par sliktiem atgadījumiem
mūspusē nav dzirdēts, tomēr Latvijā ir gadījumi, kad bērni pazūd. Manuprāt, ja
vecāki zaudē savu bērnu, nezina, kur atvase atrodas, tā ir traģēdija.

Ko īsti darīt šādās situācijās? Zinu, ka ne visi vecāki var
atļauties sūtīt bērnus uz nometnēm. Tad ir jāmeklē risinājums. Ir bērnudārzi,
arī dežūrgrupiņas, kur atstāt bērnus laikā, kamēr vecāki strādā.

Un, protams, ka ar bērniem ir jārunā par drošību. Ar viņiem
vienmēr jārunā un jārunā. Jāskaidro, ka jābūt piesardzīgiem saskarsmē ar
svešiniekiem. Īpaši jāuzmanās, kad svešinieki sāk piedāvāt konfektītes un vēl
nezin ko, sola aizvest paspēlēties un tamlīdzīgi. No šādiem gadījumiem
jāizvairās vispār.

Tāpat ar bērniem jāizrunā par mājas drošību. Kaut arī
likumdošana neatļauj bērnus atstāt mājās vienus, kā zināms, ir reizes, kad vecākiem
tomēr tā nākas rīkoties. Ja nu tomēr bērni paliek vieni mājās, viņiem jāzina,
kā rīkoties, ja zvana pie durvīm. Ir jāpasaka, ka vecāku nav mājās un durvis
tādēļ vaļā vērt nevar. Lai tur piedāvātu kaut kartupeļus vai burkāniņus, no
durvju atvēršanas tomēr vajadzētu atteikties.

Drošības pasākumi jāievēro arī attiecībā pret gāzi. Mēs
ģimenē mazajiem bērniem, ja kādreiz gadās, ka viņi paliek vieni, neļaujam
rīkoties ar gāzes plīti. Tāpat ar sērkociņiem neļaujam spēlēties. Agrāk, kad
vēl smēķēju, sērkociņi un šķiltavas mājās bija pieejami vieglāk, bet tagad
sērkociņi stāv vienā konkrētā vietā un tiek izmantoti tikai gāzes plīts
iedegšanai. Taču, tā kā esam ar bērniem izrunājuši par ugunsdrošību, neesmu pat
manījis, ka bērni izrādītu interesi par spēlēšanos ar sērkociņiem.

Jābrīdina bērni par durvju slēgšanu. Gan esot dzīvoklī, gan
izejot no tā. Ir, protams gadījumi, kad bērni pazaudē atslēgas. Lai tā notiktu
pēc iespējas retāk, vislabāk atslēdziņu uzkārt bērnam kaklā. Ir taču tik
skaistas šim mērķim paredzētas siksniņas!

Bažas vecākos rada arī iespējamais bērnu traumatisms,
iespēja, ka atvase, sētā spēlējoties, sagriezīs kāju vai gūs citu savainojumu. Ja
nu tiešām sētā notikusi nelaime un bērns zina, ka mājās nav vecāku, pirmajā
brīdī labākais risinājums būtu ar spēļu biedru palīdzību uzmeklēt kādu no
biedru vecākiem. Jo mikrorajonos bērni cits citu pazīst, arī vecāki diezgan
labi pārzina savas sētas bērnus.

Mikrotraumas gadījumā palīdzēt varēs pieaugušie. Bet ja nu
tiešām nelaime ir nopietnāka – ir stipras sāpes vai cita nopietna trauma,
vēlams būtu zvanīt mediķiem uz 113. Un to vislabāk varēs izdarīt pieaugušais. Taču
vislabāk būtu, ja ģimenēs par šo jautājumu arī būtu atrunāts un bērns neapmulsis
zinātu, kā rīkoties šādā situācijā. Tad jau Ātrās palīdzības dispečers noreaģēs
un palīdzēs. Vien jāatceras, ka tad būs nepieciešams sameklēt arī vecākus.

Ļoti laba un vērtīga lieta ir mobilie telefoni, kas ir teju
vai katram bērnam. Ar šīs ierīces palīdzību bērns ar vecākiem varēs sazināties
ne tikai, ja notikusi nelaime, bet arī piezvanīt, lai lūgtu padomu neskaidrā
situācijā. Sliktākajā gadījumā mammu no drauga tālruņa varēs sazvanīt arī tas
bērniņš, kuram pašam telefona nav.

Man pašam ģimenē gadījumi, kad bērns uz laiku mājās paliek
viens, bijuši tikai mācību gada laikā. Jau no mazotnes ar bērniem esmu runājis
par drošību, stāstījis par negadījumiem un to, kā rīkoties, ja tie notikuši.
Vecākie bērni jau nopietni ievadīti pirmās palīdzības sniegšanā, dodas man
līdzi arī uz izbraukumiem. Arī mazajiem šie jautājumi ir skaidri.

Bērni zina, ka tas ir tēta darbs – sniegt pirmo palīdzību,
līdz ar to viņi ir ne tikai zinoši, bet arī iesaistīti. Piemēram, vecākais dēls
iet mazās pēdās, ceru, ka rudenī būs sertificēts pirmās palīdzības pasniedzējs.

Paldies Dievam, man bērnu drošības ziņā nopietni vairs nav
jākreņķējas. Arī par mazajiem bērniem. Turklāt viņi zina ne tikai to, kā
rūpēties par savu drošību, bet krīzes situācijās neapmulst un spēj adekvāti
rīkoties un palīdzēt citiem. Piemēram, meita skolā, kad kādam skolasbiedram
uznāca epilepsijas lēkme, spēja ātri nomenedžēt situāciju, lai operatīvi tiktu
sniegta nepieciešamā palīdzība.

Zinu, ka situācijas, kad kādam citam būs problēmas, mani
bērni nebūs tie, kas paies garām. Viņi rīkosies un palīdzēs.