Tiku izsūtīts 1941.gadā. 14.jūnijā mūs izveda uz Krasnojarskas apgabala Ribinskas rajonu. Man toreiz bija četri gadi. Martā man palika četri gadi un jūnijā mūs izveda. Bijām kopā četri – mamma un vēl divi brāļi.  

Taču patiesībā ir vienalga – 1941.gada jūnijs vai 1949.gada marts. Izsūtītajiem liktenis bija gandrīz vienāds. Vienīgi tiem, kurus izsūtīja 1941.gadā, gāja grūtāk. 1949.gadā vismaz sūtīja kopā ar ģimenēm. Bet 1941.gadā sievas un bērnus izsūtīja atsevišķi.

Kopā ar manu ģimeni izsūtījumā bija arī mammas māsa ar saviem diviem bērniem. Abas māsas kopā bija visu izsūtījuma laiku – no 1941.gada līdz pat 60.gadiem, kad atgriezāmies Latvijā.

Kaut biju vēl mazs, no tā laika atceros daudz. Taču visspilgtāk man atmiņā iegūlusi tieši izvešana. Atceros, kā sētā iebrauca mašīna ar krievu armijas karavīriem un vienu vietējo, kas bija līdzi un uzrādīja, kurus cilvēkus jāpaņem un jāizved. Izvedamo saraksti jau, acīmredzot, bija sastādīti iepriekš.

Stacijā mūs salādēja vagonos, pirms tam vīrus atdalot no ģimenēm. Vagoni bija pilni ar cilvēkiem.

Tos, kuri ceļā nomira – gan vecos un slimos cilvēkus, gan bērnus, stacijās no vagoniem vienkārši izlika ārā. Ar to arī viss beidzās, nav zināms, kur mirušie palika pēc tam.

Nav zināmas ne tikai kapa vietas, bet arī tas, vai bojā gājušos kāds vispār apraka. Daudzi savu radinieku pēdējās atdusas vietas vēl šodien nezina un nevar atrast.

Atskatoties uz to laiku, mana vienīgā vēlme ir tā, lai tas nekad neatkārtotos. Jo tie, kuri no izsūtījuma atgriezās, vēl var būt laimīgi. Daudzi palika tur, viņi nekad neatgriezīsies…  

Tagad 25.marts un 14.jūnijs, dienas, kad latvieši tika izsūtīti svešumā, man ir emocionāli smagas. Tās uzjundī atmiņas par izsūtījuma laiku un rada iekšējus pārdzīvojumus.

Un jābūt uzmanīgiem, lai kas tāds neatkārtotos. Jo nav zināms, ko mūsu kaimiņš ir iedomājies ar savām raķetēm, ko demonstrē. Grib Eiropai parādīt savu pārākumu.

Bet tajā pašā laikā šis kaimiņš aizmirsis pats par savu valsti. Nabadzība ir lielāka, kā dažā labā citā valstī. Viss iet apbruņojumam. Kaut arī pēdējās dienās tiek teikts, ka samazinās bruņojumu, tie jau ir tikai vārdi. Darbi iet ačgārni…

Domāju, ka jaunatnei pēc iespējas vairāk jāstāsta par traģiskajiem notikumiem 1941.un 1949.gadā. Un mēs to arī cenšamies darīt. Sevišķi tai jaunatnes daļai, kas iestājas par savu Latviju, par savu Dzimteni.

Ir jau, protams, jaunatne visāda. Ir tādi, kuriem varam skaidrot un skaidrot, bet kas negrib saprast. Bet ir tāda jaunatnes daļa, kas stājas jaunsargos, iet dienēt armijā. Kam ir patriotisms pret savu valsti un savu tautu.

Tiesa, jauniešu nostāja galvenokārt atkarīga no tā, kādi uzskati par šiem jautājumiem ir katrā ģimenē. Jaunā paaudze ir savu ģimeņu spogulis. Un arī skola spēlē lielu lomu. Daudz atkarīgs arī no skolotājiem, viņu ieinteresētības.

Nemaz nerunājot par 1941.gadā izvestajiem, arī 1949.gada represiju upuru ar katru gadu kļūst aizvien mazāk. Tādēļ, lai atmiņas neietu zudībā, pierakstām tās, dokumentējam. Sniedzam intervijas.

Andris Jānis Zīders, Liepājas represēto biedrības valdes priekšsēdētājs