Tiku izsūtīts 1941.gadā. 14.jūnijā mūs izveda uz
Krasnojarskas apgabala Ribinskas rajonu. Man toreiz bija četri gadi. Martā man
palika četri gadi un jūnijā mūs izveda. Bijām kopā četri – mamma un vēl divi
brāļi. Viens brālis bija jaunāks, dzimis 1939.gadā, un viņam bija tikai divi
gadiņi. Otrs brālis bija vecāks – dzimis 1927.gadā, un izvešanas brīdī viņam
bija 14 gadu.

Kopā ar mums bija arī mammas māsa ar saviem diviem bērniem,
no kuriem vienam bija trīs gadi, bet otram vēl nebija pat gadiņš. Abas māsas
kopā bija visu izsūtījuma laiku – no 1941.gada līdz pat 60.gadiem, kad
atgriezāmies Latvijā.

Kaut biju vēl mazs, no tā laika atceros daudz. Taču
visspilgtāk man atmiņā iegūlusi tieši izvešana. Atceros, kā sētā iebrauca
mašīna ar krievu armijas karavīriem un vienu vietējo, kas bija līdzi un
uzrādīja, kurus cilvēkus jāpaņem un jāizved. Izvedamo saraksti jau, acīm
redzot, bija sastādīti iepriekš.

Izveda mūs no Skrundas stacijas. Tur mūs salādēja vagonos,
pirms tam vīrus atdalot no ģimenēm. Palika tikai sievas ar bērniem. Izvešanas
brīdī gāja ņigu-ņegu. Vagoni bija pilni ar cilvēkiem. Būdams vēl mazs, ceļu uz
Sibīriju pārāk labi neesmu paturējis prātā, bet pēc mammas nostāstiem tas bijis
smags. Tos, kuri ceļā nomira – gan vecos un slimos cilvēkus, gan bērnus,
stacijās no vagoniem vienkārši izlika ārā. Ar to arī viss beidzās, nav zināms,
kur mirušie palika pēc tam. Nav zināmas ne tikai kapa vietas, bet arī tas, vai
bojā gājušos kāds vispār apraka. Daudzi savu radinieku pēdējās atdusas vietas
vēl šodien nezina un nevar atrast.

Mēs aizbraucām visi un visi arī atgriezāmies. Laikam
liktenis bija tā lēmis, ka mums jāatgriežas. Tā bija laime nelaimē. 1961.gadā biju
aizbraucis pie sava onkuļa Skrundas pusē. Tieši tobrīd, kas bija kolhozu laiks,
pie viņa dārzā sieviete un vīrietis mērīja tā saucamās sotkas. Onkulis mērītājiem, kuri bija man zināmi, jautāja, vai mani
pazīstot. Nepazina. Biju krievu zaldāta formā, vien bez pagoniem – kā jau tikko no armijas pārnācis. Kad onkulis pajokoja,
ka esmu atbraucis izsūtītājiem pakaļ, mērītāji brīnījās: bet vai tad viņi ir
dzīvi? Tā, lūk, bija – pēc 20 gadiem, pēc atgriešanās Latvijā, par tevi
brīnījās, ka esi vēl dzīvs!

Sākumā, kad nonācām galā Sibīrijā, mūs sadalīja pa mājām – dzīvojām
pie ciema cilvēkiem. Vēlāk, kad netālu esošajās zelta raktuvēs it kā tika
atrasts urāns, mūs, visus izsūtītos, no saimniecības izvāca. 1952.gadā, vēl
pirms Staļina nāves, mūs atkal salādēja vagonos un pārveda Hakāsiju. Tur
dzīvojām tā saucamajās zemļankās.
Ezera malā jau bija saraktas šīs pazemes mītnes. Bedre bija neliela, tās vienā
galā bija durvis. Zemļankai pa vidu bija
skurstenis, kas gāja pa augšu ārā, bet gar malām bija nāras, uz kurām gulējām.

Mamma un viņas māsa gāja darbā – strādāja padomju
saimniecībā, fermā. Vecākais brālis izmācījās par traktoristu un strādāja uz
traktora – ziemā veda sienu un salmus, vasarās pļāva. Es gāju turienes skolā,
pabeidzu septiņas klases. Pēc tam gāju darbā. Strādāju gan par traktoristu, gan
šoferi.

1958.gada 12.martā mūs atbrīvoja. Taču uz Latviju atbraukt
uzreiz neizdevās, jo tā paša gada jūnijā mani paņēma krievu armijā. Latvijā
atgriezos tikai pēc armijas, vēl pēc trīs ar pusi gadiem.

Atskatoties uz to laiku, mana vienīgā vēlme ir tā, lai tas
nekad neatkārtotos. Jo tie, kuri no izsūtījuma atgriezās, vēl var būt laimīgi. Daudzi
palika tur, viņi nekad neatgriezīsies… Tas ir kaut kas pavisam cits, turklāt daudzos
gadījumos tuvinieki pat nezina, kur ir pazudušo kapavietas. Jeņisejas krastos,
Sibīrijas mežos vēl tagad tiek atrasti kauli…

Tagad 25.marts un 14.jūnijs, dienas, kad latvieši tika
izsūtīti svešumā, man ir emocionāli smagas. Tās uzjundī atmiņas par izsūtījuma
laiku un rada iekšējus pārdzīvojumus.