Pēdējā laikā notikusī Baltijas jūras krasta erozija ir tikai un vienīgi globālās sasilšanas rezultāts. It kā stipras vērtas nav bijušas, taču ūdens līmenis sasilšanas dēļ jūrā ir ļoti augsts. Un ikviens, pat vismazākais, vilnītis pa saujai aiznes smiltis no krasta.

Bernāti, Ziemeļu forti, attīrīšanas iekārtas, Jūrkalne nebūt nav vienīgās vietas Baltijas jūras krastā, kur notiek erozija. Vienkārši šīs vietas ir visvairāk pamanāmās. Gan vizuāli, gan tādēļ, ka stāvos krastus jūra noēd straujāk.

Tas ir kompensācijas mehānisms – vienā vietā jūra kaut ko paņem, lai noliktu citā. Senos laikos, kad krasts bija dabīgs, erozija nebija tik stipri jūtama. Kad tika izbūvēta Liepājas osta, dabiskos procesus ietekmēt sāka moli.

Dienvidu pusē mols ir ieslīps, līdz ar ko pludmales izskalošana nenotiek. Savukārt ziemeļu pusē izbūvētais turpat kilometru garais mols, kas ir perpendikulārs krastam, veicina krasta eroziju pie Ziemeļu fortiem un attīrīšanas iekārtām.

To nu es negribētu apgalvot, ka pastiprināti krasts pie Ziemeļu fortiem un attīrīšanas iekārtām tiek izskalots tādēļ, ka tika veikta ostas padziļināšana. Taču savu lomu tas spēlē.

Līdzīgi ir Pāvilostā. Ja cilvēki domā, ka nu, pēc ostas padziļināšanas, tā tāda būs simts gadus, tad tā nebūs vis. Jūra sanesīs smiltis. Un iecerētā mola pagarināšana var nodarīt vēl lielāku postu. Kompensējot ostas padziļināšanu un mola pagarināšanu, smiltis jūra ņems no krasta pludmalē. Tādējādi var tikt apdraudēta pilsēta.

Varu nosaukt Ziemeļvācijas piemēru. Ik gadu viņi pusotru miljonu investē pludmales atjaunošanā. Katru gadu zemes smēlēji pirms vasaras smeļ smiltis, uzber uzbērumu aptuveni 10 hektāru platībā. Bet katru ziemu tas atkal aiziet un nākamajā gadā process jāsāk no jauna.

Ko mēs varam darīt? Neko. Vienkārši jādomā ar galvu. Izskanējusi informāciju par megaprojektu – Papes ostas būvniecību. Kam tā vajadzīga? Lai gada laikā tur ienāktu trīs četras motorlaivas? Izmetīsim miljonus, bet nekas reāli nenotiks. Taču, ka šo ostu izveidos, ik gadu vēl nāksies investēt, lai ostas akvatoriju padziļinātu.

Tas pats ir ar Pāvilostu. Protams, ieguldīta tiek Eiropas nauda, bet arī tā taču ir mūsu nodokļu maksātāju nauda!

Ja runājam par Liepājas attīrīšanas iekārtām, domāju, tur var investēt ne tikai 5 miljonus, tur var investēt 50 miljonus, bet procesi jau nebeigsies. Ja varbūt izdotos apturēt jūru tieši tajā vietā, kur ir attīrīšanas iekārtas, jūra tūdaļ sāks grauzt krastu nākamajā posmā – uz Saraiķu pusi vai Ziemeļu fortos ventilatoru ieskalos jūrā.

Tā nav izeja. Drīzāk par tiem 5 miljoniem jau sākt laikus domāt, kā pārvietot attīrīšanas iekārtas. Varbūt tās jāpārceļ tuvāk ceļam? Es domāju, ka saprātīgākais risinājums būtu savlaicīgi veikt attīrīšanas iekārtu pārnešanu tālāk no krasta.

Iespējams, vēl viens risinājums varētu būt nevis tieši krasta stiprināšana pie pašām attīrīšanas iekārtām, bet gan papildus molīša izbūvēšana pie Ziemeļu mola, lielā mola perpendikulu izveidojot slīpu, tāpat kā dienvidu pusē – aptuveni 30 grādu leņķī uz Ziemeļu fortu pusi. Tādā gadījumā straumes krastu ietekmēs mazāk.

No Ziemeļu fortiem, lai cik tas skumji nebūtu, gan pamazām jāatvadās. 1992.gadā, kad aizgāja krievu armija, no Ziemeļu fortiem reāli jūrā bija ieskalota tikai maza daļiņa – pirmās piecas pozīcijas. No raķešu angāra līdz krastam bija savi 20 metri. Šobrīd nav pagājuši 25 gadi…

Savulaik pie mums kāpās stādīja krūmus, Palangā stiprina kāpas, veidojot klūgu pinumus, bet baidos, ka šī brīža situācijā tas nav risinājums. To var mēģināt darīt vietās, kur ir dabīgs krasts. Kaut gan tajos pašos Bernātos, kur ir dabīgs ar kokiem un citiem augiem klāts krasts, jūra to noēd.

Savulaik Bernātos tika veikts eksperiments. Mola ziemeļu pusē zemē dzina garus mietus un uz tiem vēra autoriepas, cerot, ka uz šiem veidojumiem smiltis uzskalos augšā un līdz ar to krasts nostiprināsies. Bet saskaloja visus veidojumus jūrā, nekas nelīdzēja.

Tur, kur jūrai ir, ko paņemt, tā paņem. Vairāk uz Klampju pusi, krasts gan ar kārkliem, gan jūras kviešiem un jūras niedrēm noaudzis. Augstā ūdens līmenī un stipros viļņos to visu atskalo. Protams, pavasarī augi atkal saaugs un nostiprināsies, bet mūri no augiem izveidot nav iespējams.

Pret globālo sasilšanu un ūdens līmeņa celšanos tās rezultātā cilvēce cīnīties diemžēl nevar. Esam bezspēcīgi. Drīzāk jāsāk domāt par to, ka nākotnē Liepāja var nonākt zem ūdens.

Tā diemžēl ir realitāte. Braucot uz Nīcu redzams, ka Nīcas apkaimē un polderos ūdens ir līdz ar jūras līmeni. Ja polderi neveiktu ūdens atsūknēšanu, tad viss jau sen būtu zem ūdens. Un to kvantumu, kas salijis, diemžēl nevar nosūknēt. Turklāt nav jau, kur nosūknēt – jūrā un ezerā līmenis augsts, ūdens nāk atpakaļ.

Gruntsūdens līmenis arī ir ļoti augsts. Manas mājas teritorijā, kas it kā ir 2,7 metrus virs jūras līmeņa, tagad gruntsūdens ir nepilna pusmetra dziļumā. Viss šūpojas. Stādīju dārzā no podiņa Ziemassvētku eglīti, iedūru lāpstu un bedrē jau bija ūdens.

Šogad Latviju jau divas reizes piemeklēja plūdi. Vieni bija Latgalē, kur momentā nolija ļoti lielas ūdens masas. Otri – tagad rudenī, kad ūdens līmenis ievērojami pacēlies.

Atklāti runājot, mūspusē jau nokrišņu nemaz tik daudz nebija, bijuši gadi, kad rudeņos nolijis pat vairāk. Taču par cik, ceļoties jūras līmenim, ceļas gruntsūdens līmenis, ūdenim vienkārši nav, kur palikt, un lauki ir pārplūduši.

Kur ūdens rodas? Globālā sasilšana. No okeāniem vasarās iztvaiko liels daudzums ūdens, masas tiek atnestas šurp un te nolīst. Vai arī kalnos kūst ledāji, ūdens iztvaiko, tiek atnests šurp.

Ja nolītu tikai tas ūdens, kas pie mums izgaro, tad mums kataklizmu nebūtu.

Andris Maisiņš, dabas procesu pētnieks