Sestdiena, 29. aprīlis ir tā diena, kad Latvijas futbola virslīga atgriežas uz dabīgajiem laukumiem, un pirmā spēle uz zaļā laukuma notiks valsts otrajā labākajā stadionā Liepājā.

Par pozīciju stadionu rangā gan var pastrīdēties, it sevišķi laikā, kad “Skonto” stadionā visi noskrūvētie krēsli nav atgriezušies savās vietās, tomēr, lai cik lieli lokālpatrioti būtu liepājnieki, uz lietām ir jāskatās racionāli. Pirmkārt, Rīgā atrodas Latvijas vienīgais īstais futbola stadions bez skrejceļiem, bet, otrkārt, tajā ir divreiz vairāk sēdvietu nekā Liepājas “Daugavā”. Tāpēc, ja runājam par izlases iespējamo spēlēšanu mūsu pilsētā, tad, subjektīvi vērtējot, protams, gribētos to pieredzēt, bet raugoties objektīvi – šiem mačiem ir jānotiek pēc iespējas lielākas auditorijas priekšā, tātad Latvijas galvaspilsētā.

Cerams, ka laba futbola liepājniekiem netrūks arī gadījumā, ja kājbumbas valstsvienība “Daugavā” neaizvadīs pasaules čempionāta atlases spēles. Par vietējā futbola kvalitāti, protams, primāri būs atbildīgs futbola klubs “Liepāja”, kura galvenais treneris Tamazs Pertija dažās pēcspēles intervijās gan runāja par to, ka epizodiski spēles kvalitāte nav slikta, tomēr ceturtdien “Kurzemes Vārdā” publicētajā lielajā intervijā bija paškritisks, atzīstot, ka futbola kvalitāte viņu neapmierina.

Šogad tās trūkums ir saistīts ar jauna galvenā trenera stāšanos amatā un vērienīgām sastāva pārmaiņām. Kluba pārbūve ir sākusies, bet acīmredzot vēl ne tuvu nav beigusies, tomēr T. Pertija ir pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Mēdz teikt, ka pārliecība nodrošina vismaz pusi no panākumiem, ko gaida liela daļa līdzjutēju, bet, kā runā, ne visa Liepājas futbola sabiedrība. Šķiet, ka šajā ziņā nesen atjaunotā vai dzimusī vienotība ir vismaz daļēji zudusi, un

futbols atkal ir atgriezies Liepājai raksturīgajā agregātstāvoklī, kad par neveiksmēm ir ierasts nevis pārdzīvot un tās risināt, bet gan dažādu iemeslu dēļ priecāties.

Re, kā neizdevās izvairīties no šī jautājuma akcentēšana, lai gan pamatā tiešām gribējās runāt par spēlēšanu uz dabīgajiem laukumiem. Ja godīgi, tad šķiet, ka labi iecerētais mākslīgo laukumu projekts Latvijas futbolam ir devis ne tikai labumu, bet arī kaitējis tam. No vienas puses mākslīgie laukumi nozīmē iespēju salīdzinoši lēti izveidot un uzturēt futbola infrastruktūru. Tā ir arī iespēja spēlēt futbolu uz normālas kvalitātes laukumiem nevis četrus līdz sešus mēnešus gadā, bet gan visus divpadsmit, un mākslīgie laukumi var paplašināt futbola ģeogrāfiju.

Mākslīgos laukumus savulaik bija iecienījuši Anglijas klubi, tie tiek izmantoti Nīderlandē un Skandināvijā, turklāt augstākajā līmenī.

Tomēr ne visi par tiem sajūsminās. Latvijā futbolisti lielākoties pieņem šos laukumus, norādot, ka neesot lielas atšķirības no dabīgajiem zālieniem. Veselībai lielākās problēmas esot saistītas ar laukuma seguma maiņu – no mākslīgā uz dabīgā un atpakaļ.

Tikmēr tas pats T. Pertija ir kritiskāks –

uz mākslīgajiem laukumiem futbolisti ierobežo savas spējas, jo mākslīgajos laukumos ir papildu slodze uz dažādām ķermeņa daļām.

Mākslīgie laukumi nav pievilcīgi arī tajos demonstrētā futbola dēļ. Laukumu nelielais izmērs ir parocīgāks komandām, kas atpalikšanu meistarībā kompensē ar dzelžainu aizsardzību. Tas, protams, ir gaumes jautājums, bet ziniet – nesenais El Clasico ir viena no visu laiku izcilākajām spēlēm, jo tā bija uzbrūkošā futbola paraugstunda ar pieciem gūtiem vārtiem. Viens no labākajiem Liepājas treneriem Jānis Intenbergs savulaik sacīja, ka ir jāuzbrūk, lai iemācītos spēlēt futbolu.

Mākslīgajā laukumā uzbrukšanas iespējas ir ierobežotas, un, iespējams, ka tas ir viens no iemesliem, kādēļ “Liepāja” līdz šim nedemonstrē savu iecerēto futbolu – vertikālajam uzbrukumam vienkārši pietrūkst vietas. Tā gan ir tikai hipotēze, par kuras patiesumu vai ačgārnumu varēsim sākt pārliecināties sākot no šodienas.

Un, protams, ka mākslīgajos laukumos ievērojami cieš futbola estētika, jo cik gan pievilcīga var būt spēles ar daudzstāvu dzīvojamajām ēkām, veikaliem, degvielas uzpildes stacijām vai garāžām fonā?