Liepājas Mākslas forumu var salīdzināt ar mazu bērniņu, kurš vēl mācās staigāt. Tas norisināsies tikai otro gadu. Un rīkotāju komanda neslēpj, ka forums ir izaicinājums, tāpat kā katra jauna ar to saistīta jautājuma risināšana.

Manuprāt, Mākslas forums Liepājā veicina konkurenci, tā savukārt – izaugsmi. Tas rada konkurenci orķestrim, teātrim, skatuves videi kopumā un neļauj iesūnot vai iestigt tādā kā pašapmierinātībā. Tāpat tas bagātina vidi vienkāršajiem klausītājiem un savas jomas profesionāļiem.

Šogad foruma rīkotājs “Lielais dzintars” piedāvā septiņus nozīmīgus notikumus, tāpēc sanāk tāds sava veida “hibrīds” ar mākslas un mūzikas sadaļām. Pats esmu vairāk saistīts ar pirmo sadaļu, un tās mērķis ir radīt notikumu pilsētā. Gan notikumu, gan arī ko paliekošu – gleznojumu uz kādas ēkas sienas.

Šoreiz zīmējuma autors ir Uldis Rubezis, un darbs jau ir tapis kanāla pašā tālākajā malā, teritorijā pie vecās Muitas mājas. Viņš ir uzgleznojis Liepājas melno vārnu. Daudzi varbūt nemaz nezina, ka ir tāds retums kā melnā vārna un tā Latvijā dzīvo tikai piekrastē, Liepājā. Ir cilvēki, kam darbs ļoti patīk, citi izsakās, ka esot briesmīgi, drūmi utt. Efekts ir panākts – norit diskusijas. Manuprāt, ir atkal kāda ēka atdzīvināta no pelēcības. Un promenāde ir ļoti interesanta vieta, tie pilsētas viesi, kas ir atbraukuši, vienmēr cenšas to izstaigāt, tā ka domāju – zīmējumam vieta izvēlēta veiksmīgi. Tai ir nākotne.

Noteikti piekrītu, ka Mākslas forums bagātina kultūras dzīvi pilsētā. Arī intelektuālo vidi. Ne jau katrs var aizbraukt uz n-tajiem pasākumiem, kas notiek Rīgā.

Protams, var strīdēties, kaut kas no piedāvājuma var patikt vai nepatikt, bet, kopumā ņemot – tas liek domāt, izraisa domāšanas attīstību.

Un piesaista uzmanību no ārpuses. Esmu pamanījis, ka daļa Rīgas “feinšmekeru”, glamūrīgu pasākumu apmeklētāju, sāk parādīties Liepājā, viņi agrāk šurp nebrauca, jo nekas te nesaistīja. Tagad situācija ir mainījusies. Šāds Mākslas forums un citi līdzīgi pasākumi ir piesaistījuši viņu uzmanību. Tā ka panākts pat cita veida efekts.

Cilvēkiem mūsdienās svarīgi ir iespaidi. Ne vienu reizi vien inteliģentāki liepājnieki, kas šobrīd dzīvo Rīgā, man ir teikuši, ka dzimtajā pusē neesot, ko darīt. Un bieži vien šis inteliģences aspekts ir tas, kas aizvilina cilvēkus uz Londonu vai citām lielajām pilsētām. Tam, kāpēc cilvēki dodas prom, nav tikai finansiāli iemesli, bet arī iespaidu trūkums. Nav izklaides, nav sabiedriskās dzīves. Ko darīt, kā pavadīt laiku? Tas lielai daļai cilvēku ir aktuāli. Tā ka pilsētas loma un tās iespējas ir būtiskas.

Karadarbības un terorisma draudu dēļ šobrīd ir nogriezti vairāki tūrisma mērķi, jautājums – kur uzsūksies cilvēku kvantums, kas līdz tam ceļojuši? Cilvēki grib braukt tur, kur kaut ko piedāvā. Un Baltijas valstīm šis brīdis ir ļoti izdevīgs. Varbūt nevaram visu laiku piedāvāt saulainu un siltu klimatu vai lētus ēdienus, bet drošību vai pilnīgi ko citu gan. Arī intelektuālā bagāža var strādāt kā magnēts, veidot pieplūdumu no ārpuses. 

Andris Vītoliņš,
mākslinieks, izstāžu un mākslas projektu kurators