Jāņos
visi ir Jāņa bērni, neatkarīgi no tā, kā viņi ir ģērbušies.
Man patīk tā brīvības sajūta, kad visi ir savējie – ja tu esi
atnācis svinēt Jāņus
un
esi nācis ar zāļu vainagu galvā, vai zāļu pušķi rokās, tad,
patiesību sakot, nav nozīmes, kas tev ir mugurā. Pošoties Līgo
svētkiem, tā var būt kāda atsevišķa tautiska detaļa, tas var
būt pilns tautastērps, bet tik pat labi var iztikt arī bez
tautastērpa, jo ne visiem tāds ir. Vai tad cilvēks tāpēc
nesvinēs Jāņus, ka viņam nav sava tautastērpa?

Tomēr
priecājos,
ka aizvien
vairāk cilvēku meklē iespējas uzzināt par tautastērpiem, jo šī
nacionālās jeb etniskās identitātes vizualizācija, kas savā
būtībā ir tautastērps, ir īpašs svētku tērps,
ar kura palīdzību mēs varam parādīt
savu tautisko
piederību
un savu kultūras mantojumu. Šī etniskā piederība ir svarīga
brīžos, kas tautai bijuši kritiski – nācijas veidošanās
laikā, kāds bija 19. gadsimta beigās, vai kara laikos, kad viss
tautiskais bija
būtisks. Varbūt arī šobrīd ir tāds laiks, kad latviešiem ar
lepnumu ir sevi jāapzinās kā latviešiem.

Tas,
protams, nenozīmē, ja cilvēkam nav tautastērpa,
viņš nav latvietis. Tomēr
ir ļoti skaisti, ja cilvēkam ir šis tērps. Manuprāt, jebkurā
lietā mēs varam daudz vairāk panākt apliecinot, nevis cīnoties
pret. Arī
kultūras
vērtības mēs varam apliecināt viņas daudzinot, nevis cīnoties
pret tiem, kuri viņas nedaudzina. Vienkārši darīsim labu.

Tautastērps
nav ikdienas apģērbs, to velk svētkos. Esmu lasījusi arī
vairākas intervijas, kurās
mācītāji stāsta,
ka viņi savai draudzei iesaka uz baznīcu nākt tautastērpos. Biju
pārsteigta, ka tas bija gan Suitos, gan Latgales pusē – tās bija
dažādu konfesiju draudzes, kurās
uz
baznīcas
svētkiem cilvēki nāk ģērbušies
tautastērpos. Tautastērps piederas dažādiem svētkiem, tie var
būt arī dzimtas saieti, Ziemassvētki, Jāņi, Lieldienas.

Apģērbam
ir jābūt piemērotam tai situācijai un videi, kurā cilvēks
atrodas. Jāskatās,
kurā
brīdī ir nepieciešams pilns tautastērps un, kurā apģērbam
vienkārši jārada šī latviskā sajūta, iztiekot
bez
visgreznākajām
un dārgākajām tērpa sastāvdaļām. Piemēram, ļoti smalkas
adītas, rakstainas zeķes, kurās ir ieguldīts ļoti liels darbs,
lai tās radītu, nevajadzētu gluži rasā nobradāt. Tāpat baltā
villainē pie ugunskura arī diez vai vajadzētu iet.

Vārds
tautastērps sastāv no divām daļām – tautas un tērps, un šī
tērpa sajūta ir tikpat svarīga,
kā
jebkuram
mūsdienu vakartērpam. Man patīk tautastērpa salīdzinājums ar
vakartērpu. Ja sieviete pošas uz kādu smalku pieņemšanu vai
pirmizrādi, viņa domās par visu – apaviem, kleitu, frizūru,
kosmētiku, rotaslietām. Pilnīgi tādai pašai attieksmei ir jābūt
attiecībā uz tautastērpu, jo tas ir tērps,
kuram tikpat svarīga ir
galvassega,
kā kāju āvums. Ja uzvelk neatbilstošas kurpes pie tautastērpa,
tā vienkārši ir slikta stila pazīme. Tas liecina, ka cilvēkam
trūkst zināšanu. Tas būtu tāpat, kā pie vakarkleitas uzvilkt
čības.

Arī
pārlieku spilgtais un uzkrītošais meikaps savienojumā ar
tautastērpu ienācis no padomju
laika tautas deju kolektīvu koncertiem, kad tautastērps ir skatuves
tērps un tam attiecīgi
ir arī skatuves grimms. Citās situācijās absolūti nav
motivācijas,
lai krāsotos uzkrītoši koši. Ja ieraugot, piemēram, koristus,
kas ģērbušies tautastērpā, pirmais, kas krīt acīs ir koši
sarkanas lūpas, tad man gribas teikt, ka kaut kas nav pareizi.
Paskatoties būtu jāredz cilvēks kā personība kopumā, nevis
tikai viņa lūpas. Pārlieku daudz kosmētikas vulgarizē šo tērpu.
Grimmam ir jābūt dabiskam, atbilstoši tautastērpa stilistikai.

Ja
tautastērpā ir viena sarkana svītriņa, tas nenozīmē, ka tikpat
spilgtām ir jābūt arī lūpām. Tas ir tāds pārspīlēts,
kariķēts tautumeitu tēls, tas ir ārpus tautastērpa stilistikas.
Tā ir stila nezināšana un par cilvēku īpaši labi neliecina.