Intervija ar Liepājas 8. vidusskolas direktori ANITU KUNCĪTI.

– Kā jūs raksturotu pirmo mācību pusgadu?

– Nav bijis viegli tā iemesla dēļ, ka esam tādā pastāvīgā neziņā. Šī sajūta bija ļoti bieži, jo daudz lēmumu nāca negaidīti, kā dēļ mums atkal bija jāpārkārtojas.

– Kā skolai izdodas īstenot izglītības reformu?

– Kādam skolotājam tas izdodas vieglāk, organiskāk, kādam – ne tik viegli. Vēlos uzsvērt, ka dažkārt tas nav tikai no skolotājiem atkarīgs, bet arī no tā, kādi resursi kompetenču projekta ietvaros pedagogiem ir pieejami. Ir mācību priekšmeti, kur šis piedāvājums nav tik plašs. Un tad skolotājiem ir papildu slogs, jo ir jāgatavo mācību materiāli atbilstoši jaunajai pieejai. Piemēram, latviešu valoda. Tas ir mācību priekšmets, kur jākārto valsts pārbaudes darbi, bet jaunas, pēc kompetencēm veidotas mācību grāmatas nav.

Zināmas sekas ir atstājis arī ilgais attālināto mācību periods pagājušajā mācību gadā, daļai skolēnu zināšanās izveidojušies robi. Un šis ir bijis laiks, kad tos bijis jāaizpilda.

– Cik vispār pašlaik var kaut ko plānot uz priekšu?

– Mēs ceram, ka mācības būs klātienē. Daudz nedomājam par to, ka kādā brīdī klātienes mācību process pārtrūks. Dažās skolās Liepājā varbūt situācija ir bēdīgāka, bet mums šajā pusgadā nav nemaz tik daudzas klases bijušas karantīnā. Astoņas.

– Jums kā skolas direktorei kovids bez tiešajiem pienākumiem radījis arī papildu lietas, par ko domāt un ko risināt?

– Protams, reizēm ir daudz par daudz, bet cerams, ka kādu brīdi šis nemitīgais skrējiens beigsies un varēsim atsākt strādāt mierīgākā režīmā.

Nenoliegšu, ka nogurums ir jūtams, izdegšanas robeža ir tuvu. Vismaz brīvdienās mēģinu atrast kādu mirkli, lai atpūstos. Atslēgties no skolas ritma, būt kopā ar ģimeni. Tas atkal dod spēku jaunai nedēļai.

– Vai nav bijusi vēlme rakstīt atlūgumu?

– Jā, uznāk arī tāda vēlme, bet tad ir jauni darbi, kas jāpadara, tas atkal paskrien garām un aizmirstas. Ilgi nav laika domāt par to, ka tev nepietiek spēka, jo ir jādara nākošie darbi.

– Kādi šajā mācību pusgadā bijuši galvenie izaicinājumi?

– Šajā pusgadā bijis daudz jādomā par to, kā organizēt mācību procesu, lai tas noritētu atbilstoši valdības pieņemtajiem lēmumiem, lai nodrošinātu kvalitatīvu attālinātu mācību procesu karantīnā esošajiem skolēniem.

Arī ar skolēnu testēšanu saistītie jautājumi – neskaitāmās testēšanas algoritmu, testēšanas veidu maiņas – aizņem daudz laika. Šajā ziņā man ir ļoti paveicies ar skolas medicīnas māsu, kas ļoti labi organizē un pārrauga testēšanu. Liels paldies jāsaka arī skolotājiem, kas iesaistās testēšanas procesā, lai gan patiesībā tas nav viņu pienākums.

Lielākie izaicinājumi bija saistīti ar pedagogiem, kas nelabprāt vēlējās vakcinēties. Ar viņiem vairākkārt bija jārunā, lai iedrošinātu vakcinēties. Ir, kas ir pārliecināti, bet bija kolēģi, no kuriem nācās šķirties. Divi darbu pārtrauca. Divus pedagogus nācās atstādināt, bet pašlaik viņi tomēr ir uzsākuši vakcinācijas procesu, tā ka mēs ļoti ceram, ka pēc jaunā gada viņi atgriezīsies darbā un turpinās veikt savus darba pienākumus.

Tas, protams, radīja stresu un papildu pienākumus arī man – nācās aizvietot promesošus pedagogus un vadīt stundas. Tāpat arī pārējie kolēģi aizvieto prombūtnē esošus skolotājus, un tas rada riskus skolotāju izdegšanai. Bet to pedagogu vietā, kas tiešām aizgāja no darba, esam atraduši citus. Brīva vakance ir tādā mācību priekšmetā kā dizains un tehnoloģijas vidusskolā. Tas ir jauns priekšmets, un tajā Liepājā atrast skolotāju nav viegli.

– Kā jūtas jūsu skolas pedagogi? Zinu, ka labsajūtas uzlabošanai pašlaik tiek īstenota programma skolēniem. Vai ko līdzīgu saņem arī skolotāji?

– Pedagogiem rudenī bija supervīzijas, ko finansēja valsts. Pagaidām nekā cita nav. Savstarpējās sarunas ir tas, kas palīdz vienam otru stiprināt, uzmundrināt. Bet skolotāji ir noguruši, tāpēc arī gaidām brīvlaiku, lai kaut mazliet varētu atvilkt elpu.

– Kādas ir jūsu domas par IZM ministri? Šķiet, ka daži viņas izteikumi varētu arī sadusmot izglītības jomā strādājošos.

– Izteikumi reizēm varbūt ir nepārdomāti, es pat teiktu, ka tie nav balstīti praktiskā pieredzē. Reizēm šķiet, ka tie, kas pieņem lēmumus, nezina, kāda ir reālā situācija skolās uz vietas, kāds ir ikdienas process. Pieņem tādus lēmumus, ko grūti īstenot. Piemēram, par distancēšanos vai klašu nepārklāšanos.