Ja runājam par bažām, ka cilvēki novēloti nonāk slimnīcā ar Covid-19, tad godīgi varu teikt, ka attālināti ārstēt pacientu, kam konstatēta inficēšanās ar koronavīrusu un kas sākotnēji atrodas mājās, ir liels risks, tāpēc ar viņiem nemitīgi kontaktējos un turu roku uz pulsa.

Saslimušajiem ir gan prakses telefona numurs, gan mans personīgais, un, ja ir nepieciešams, mēs sazināmies regulāri. Lūdzu savus pacientus ziņot par visām izmaiņām veselības stāvoklī, lai kopīgi varam izdomāt, kā labāk rīkoties tālāk.

Reizēm tiešām situācija mainās pa minūtēm. Tā ir nedaudz tāda staigāšana pa naža asmeni. Ir gadījumi, kad mainu terapiju, un ir reizes, kad mudinu nekavējoties saukt ātro palīdzību.

Bet kopumā varu apgalvot, ka

mediķim noteikti ir vieglāk ar pacientiem, kurus viņš pazīst no bērna kājas, – es arī par daudziem visu zinu kopš viņu dzimšanas.

Vismaz puse manu pacientu ir veselīga dzīvesveida piekritēji un regulāri veic nepieciešamās pārbaudes. Un šādu pacientu skaits ir pieaudzis, jo informācija par veselīgu dzīvesveidu šodien ir plaši pieejama.

Protams, ir arī cilvēki, kuri savai veselībai nepievērš pietiekami lielu vērību. Man bija kāda paciente, kurai atklājām vēzi pēdējā stadijā, jo viņa 40 gadus nebija apmeklējusi ginekologu.

Tikai likusi klāt kāpostu lapas un cerējusi, ka viss būs labi… Tādi gadījumi diemžēl ir joprojām.

Ir arī pacienti, kuri, atnākot vizītē, stāsta par savu veselības stāvokli, piemēram, ka sāp kakls, un tikai pašās sarunas beigās it kā starp citu pasaka: “Ā, man vēl arī vēzis ir!”

Esmu novērojusi, ka pārsvarā tieši vecāka gadagājuma cilvēki atmet ar roku ieteiktajām pārbaudēm. Es to saucu par “strausa sindromu”, kad cilvēks kā strauss iebāž galvu smiltīs un domā – ja nezinās par savu bīstamo diagnozi, tad tā kaut kur pazudīs.

Anita Liepa, ģimenes ārste