Jautājums ir plašs, vajadzīgi ļoti kompleksi risinājumi. Taču īsumā varu teikt, ka ir vairākas lietas, ko jau darām.

Viena no jau zināmajām aktivitātēm ir projekts ”Mācītspēks”, kas ir valsts budžeta finansēta īsā cikla augstākās izglītības programma pedagoģijā, lai cilvēks jau ar kādu iegūtu specialitāti piemācoties var kļūt par skolotāju. Redzam, ka šī programma ir ārkārtīgi pieprasīta, divu gadu laikā ir apmācīti jaunie skolotāji, kas lielākoties turpina darbu skolās, un esam arī veikuši sarunas ar Latvijas Universitāti par to, ka programma tiks turpināta kā pastāvīgs piedāvājums. Tas ir ļoti būtisks pienesums.

Nevaru arī piekrist domai, ka izglītības nozare nespēj sagatavot vai nesagatavo labus skolotājus, jo mēs katru gadu redzam pedagoģijas programmu absolventu skaitu. Skolotāji ir.

Jautājums, vai viņi nonāk skolā, un otrs, kas ir tikpat cieši saistīts, – kas notiek brīdī, kad jaunais skolotājs ir nokļuvis skolā, kā viņu tur noturēt.

Uz šiem jautājumiem risinājumus ”rīt uz pusdienlaiku” nevar sniegt, nav tūlītējas atbildes. Tam ir vairāki apsvērumi: gan pedagogu prestiža jautājums, gan mīti, kas sabiedrībā par profesiju dzīvo, gan kopējā sabiedrības attieksme.

Es domāju, ka kaut kādā mērā kovidlaiks tieši šīs profesijas prestiža jautājumu sabiedrībai mazliet vairāk kopumā ļāvis apzināties, cik vērtīgs ir šis darbs, un varbūt arī mazināt ikdienas negācijas, kas katram pedagogam arvien vairāk apgrūtina viņa pamatdarbu, – tiešām nodoties mācīšanai.

Bet kopumā par kadru sagatavošanu ir tā – viens ir tie absolventi, kas nāk no augstskolām, otrs ir tie izglītības resursi, kas skolās neienāk.

Tas ir vēl viens virziens, pie kā strādāt, kur lielā atslēga droši vien būs atalgojuma jautājums, pie kā turpinām strādāt.

Iespējas skolu vadītājiem piesaistīt potenciālus, labus kadrus pat bez pedagoģiskās izglītības šobrīd jau ir gana plašas. Ja runājam ilgtermiņā, es teiktu, ka prasības pedagogiem ir visai liberālas un droši vien nākotnē būtu jātiecas uz to, ka katrs skolotājs ir tiešām nozares profesionālis.

Tāpat risinājumi, kā aizpildīt robus pedagogu štatā, ir dažādi. Līdzīgi kā citus gadus, mēs arī šogad turpinām finansēt 72 stundu programmu, kas ir gan pedagoģijas pamatos, gan speciālās izglītības skolotājiem, gan atsevišķos priekšmetos. Turpinām finansēt programmas, un katru gadu ir pietiekami liels skaits gribētāju, un absolūti visiem iespēja pilnveidoties tiek nodrošināta.

Anita Muižniece, izglītības un zinātnes ministre