Nopietni palīdzēt bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem sāku pirms diviem gadiem ar konkrētu gadījumu.

Man pašai mājās kaķi ir jau vairāk nekā desmit gadu. Protams, par tiem es vienmēr esmu rūpējusies, mīlu dzīvniekus. Tā kā strādāju, nebija arī laika nopietni pievērsties labdarībai. Vien baroju kaķus pie darba vietas un pie mājām.

Ar patversmi sāku sadarboties, kad Toma ielā pieklīda kaķenīte. Dzīvnieciņš mēnesi staigāja mums visiem pakaļ, bija redzams, ka tas ir mājas kaķis – dzīvnieciņš bija draudzīgs, nebaidījās no cilvēkiem.

Kamēr bija silts laiks, pabarojām kaķīti. Bet, kad tuvojās rudens, sapratu, ka kaķītis salā var neizdzīvot, jo nav radis pie ielas apstākļiem. Sazinājos ar Kinoloģisko biedrību, kur Anžela Dolmatova piekrita pieņemt kaķenīti patversmē. Aizvedu.

Tā kā jutu atbildību par šo dzīvnieku kā par savu krustmeitu, regulāri sāku braukt uz patversmi kaķīti apciemot. Vedu barību, gardumus. Jautāju, kas vēl patversmei būtu nepieciešams. Vedu arī to. Tā sākās mūsu sadarbība ar patversmi.

Kopš tā laika esmu pastiprināti sākusi interesēties par labdarību, to, kā palīdzēt bez pajumtes palikušiem dzīvniekiem. Man jau vairāk nekā trīs reizes kaimiņi ziņojuši, ka pie mūsu mājas atvesti un izlaisti dzīvnieki. Mājas kaķi, kurus uzreiz var atpazīt. Jo tie kaķi, kas dzīvo uz ielas, tie jau pie šiem apstākļiem pieraduši, ir rūdīti, var izdzīvot skarbos apstākļos. Ik pa laikam parādās arī mazi kaķēni – noklīduši, izmesti.

Kaimiņi zvana man, es savukārt sadarbojos ar patversmi. Pa šiem diviem gadiem jau piecus sešus kaķus esmu nogādājusi patversmē. Lielai daļai ar laiku izdodas atrast arī jaunus saimniekus un mājas.

Kad kārtējo kaķi aizvedu uz patversmi, manī iestājas miers, jo dzīvnieks nu vismaz ir siltumā un pabarots. Bet tad, kad dzīvnieks atrod sev jaunu ģimeni, man ir tāda laime! Protams, tas ir mazs piliens lielā jūrā, bet esmu pārlaimīga, ka vēl viena dvēselīte ir atradusi savas mājas, siltumu. Ir gandarījums.

Kopš tā laika, kad man pašai ir kaķi un kopš esmu sākusi palīdzēt, esmu sapratusi, ka mēs palīdzam nevis tāpēc, lai saņemtu pateicību, bet gan tādēļ, ka mums pašiem tas ir vajadzīgs. Cilvēkam ir jājūt, ka viņš ir kādam vajadzīgs! Tad ir vērts dzīvot! Dzīvnieki taču neko neprasa. Mēs palīdzam tikai tāpēc, ka tas nepieciešams mums pašiem.

Tiem, kas izmet dzīvnieku uz ielas, man nav vārdu, lai izteiktu savu attieksmi. Tas ir tik nežēlīgi, tik nesaprotami. Cilvēks vismaz var atbildēt otram cilvēkam, ja viņam ir nodarīts pāri, bet dzīvnieks pat to nevar.

Pēdējais kaķis, ko nesen nogādāju patversmē, bija vēl mazs. Kaķēniņš, kurš grib dzīvot, grib ģimeni. Turklāt ir redzams, ka tas ir mājas kaķis. Tik mīļš dzīvnieciņš! Bet kaķītim bija bruka, iespējams, tādēļ dzīvnieciņš bija izmests uz ielas. Nu esam savākuši nepieciešamos līdzekļus un nākošajā nedēļā plānojam vest kaķīti uz operāciju.

Cilvēkiem, kuri spējīgi izmest dzīvnieku uz ielas, es gribētu ieteikt pat netuvoties dzīvniekiem labāk, lai neņem nekad mājdzīvnieku! Lai desmitiem reižu padomā pirms ņemt dzīvnieku mājās. Un nav svarīgi, vai tas būs suns, kaķis vai sesks, ko tagad modē ņemt.

Tiem, kuri pamana bezpalīdzīgā stāvoklī esošus dzīvniekus, gribu ieteikt par to ziņot attiecīgiem dienestiem vai organizācijām – patversmei, dzīvnieku aizsardzības grupām. Lai kaut ko varētu darīt lietas labā.

Protams, ka arī es esmu pret to, lai dzīvnieki nekontrolēti vairotos! Bet tagad taču ir iespējas sterilizēt bezpajumtes kaķus. Var to izdarīt gan ar pilsētas pašvaldības palīdzību, gan arī ar patversmes palīdzību, lai klaiņojošo dzīvnieku skaits nepalielinātos.

Tie kaķi, kas jau dzīvo uz ielas, dzīvos tik ilgi, cik viņiem atvēlēts. Bet ir jāpanāk, lai šie dzīvnieki nevairotos, lai to skaits nepalielinātos.

Par visu taču atbild cilvēks! Tieši cilvēks ir atbildīgs par dzīvniekiem, kas paši neko nevar izdarīt. Precīzāk, kā teikts Sent Ekziperī grāmatā ”Mazais princis”, pateikt nav iespējams: ”Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām!”