Mani arvien vairāk pārsteidz cilvēku savādie lēmumi un uzvedība. Reizēm pilnīgi ikdienišķās situācijās redzu to, cik patiesībā esam neizprotamas būtnes. Un mirklī, kad šķiet, ka nekas mani vairs nepārsteigs, es atkal izbrīnīta veros cilvēkos un domāju: “Kāpēc?”

Ikdienā sastopu daudzus, kas uzskata, ka dzīvojam pārāk lielos rāmjos – sabiedrības pieņemtās normās. Tā jau saka, ka galvenais ir savu dzīvi aizvadīt tā, lai pašam par to pēc tam nav jāķer kreņķis par to, ka nožēlu ir vairāk nekā gandarījuma, taču kas kādam ir devis tiesības ar savu dzīves baudīšanu atņemt labsajūtu citiem?

Manuprāt, gandrīz katrs ir pieredzējis gadījumu, kad kāds iereibis cilvēks kaut ko sabojājis, jo tā viņi dara – sabojā… Aizvadītajā nedēļas nogalē ar vīru devāmies uz Liepājas dzimšanas dienai veltīto lielkoncertu.

Par pasākuma pirmās daļas iespaidiem grūti pastāstīt, jo galvenais, ko redzēju, bija priekšā sēdoša iereibuša vīrieša privātā ballīte. Kungs ieradās uz pasākumu ar nokavēšanos, ozdams pēc stiprā alkohola un naktskluba agrā sestdienas rītā. Bet, protams, dzīvojam brīvā valstī – kā gribu, tā smirdu…

Kādā citā pasākumā vīrieša entuziasms būtu bijis ļoti iedvesmojošs. Iespējams. Taču visi blakus esošie cilvēki cieta – cieta no smakas, skaņas, rīboņas, attieksmes…. Kad viņam priekšā sēdošā sieviete aizrādīja, palūdzot, uzvesties mazliet pieklājīgāk, viņš turpināja sist kājas pret zemi viņa iedomātajā ritmā un savai pavadonei apjucis jautāja: “Bet ko es varu izdarīt? Es taču esmu bundzinieks!” Viņš par savu labsajūtu parūpējās pēc pilnas programmas, kamēr viņa pavadone ik pa laikam saraustīja kunga pusmastā nošļukušās bikses.

Bija arī patīkams mirklis – starpbrīdī pie mums pienāca apsargs, kurš bija novērojis iereibušo kungu ar tieksmi dejot un klaigāt priekšnesumu laikā, un apjautājās, vai vīrietis mums netraucē. Savās sēdvietās jautrais pāris vairs neatgriezās, taču arī pasākuma otrajā daļā dzirdējām viņu jautrošanos nedaudz tālāk.

Aizdomājos par to, kādēļ cilvēkus, kuru sejā nolasāms, ka alkohols tur ir daudz vairāk nekā veselais saprāts, ielaiž šādos kultūras pasākumos?

Galu galā smejoties nospriedām – lai nebūtu pārpratumu, pasākumā vai nu dzer visi, vai arī neviens. Šis laikam tomēr būtu pieskaitāms pie pasākuma, kur drīzāk nedzer neviens, bet to, šķiet, kungam neviens nebija pateicis.

Kad epopeja ar iereibušo kungu bija beigusies, ik pa laikam sarāvos, atkal jūtot skaļu dipoņu, šoreiz sev aiz muguras. Tur rotaļājās pārītis smaidīgu bērnu. It kā jau forši – bērni labi pavada laiku. Tā kā blakus nebija vecāku, nospriedu, ka arī vecākiem klājas tīri labi. Tas man atmiņā atsauca draudzenes stāstu par to, kā klasiskās mūzikas koncertā viņai aiz muguras sēdējis puisītis, kurš visu laiku ar kājām sitis pa viņas krēsla aizmuguri, taču bērna mamma izlikusies to visu nemanām.

Man šķiet, ka skaļie bērni, diemžēl, jau ir kļuvuši par pasākumu neatņemamu sastāvdaļu.

“Pirku internetā koncerta biļetes,” man reiz stāstīja sašutusi paziņa: “un tur teikts, ka koncerts nav paredzēts bērniem līdz 10 gadu vecumam. Kādēļ tā? Kas tas par absurdu?”

Viss, ko varu pateikt – ziķeri tie organizatori bijuši. Kāpēc ņemt bērnu uz pasākumu, kuru viņš nespēs izbaudīt? Kā var gribēt, lai bērns, kuram ir grūti 40 minūtes nosēdēt skolas solā vai automašīnā, trīs stundas spēj pavadīt koncertā, kas nav orientēts uz bērnu izklaidēšanu?

Arī es savu dēlu parasti uz šāda veida kultūras pasākumiem līdzi neņemu. Viņš noteikti nebūtu laimīgs par tādu laika pavadīšanas veidu, tāpat kā es, kad man ik pēc piecām minūtēm nāktos atbildēt uz viņa jautājumiem: “Vai vēl ilgi? Kad mēs iesim? Es varu iet paskraidīt?”

Protams, vienmēr pasākumos ir arī bērni, kas kopā ar vecākiem aizrautīgi vēro uz skatuves notiekošo, taču mēs katrs savu bērnu pazīstam vislabāk un, manuprāt, ir tikai loģiski pirms pasākuma izvērtēt vai tiešām tā ir laba doma ņemt bērnu sev līdzi.

Tie ir tikai bērni, kas tāpat kā mēs, ir pelnījuši kvalitatīvu kultūras baudījumu – aizvediet viņus uz kādu ģimenei vai tieši bērniem paredzētu pasākumu, nevis bojājiet pasākumus sev un citiem. Par ko pārvērtīsies pasākums, ja visi apmeklētāji līdzi paņems savus mazos bērnus? Kurš tieši būs ieguvējs no tava neapdomīgā lēmuma? Visam savs laiks un sava vieta.

Visa pamatā ir cieņa un sapratne. Ja tomēr gribi pasākumu apmeklēt ar savu atvasi, kam prātā tikai rotaļas, parūpējies, lai viņa sēdvieta būtu tieši aiz tavas un tu justu katru spērienu pa krēslu, kas, protams, tev netraucēs baudīt skaisto pasākumu.