Tas, kā mēs pārdzīvosim smagos laikus, kad pasaulē reti kura valsts šobrīd piedzīvo “treknos gadus”, ir ne tikai politiķu galvas sāpes, bet arī ikviena iedzīvotāja problēma, jo izmaiņas ekonomikā var skart visu maciņus un darbu.

Runājot par Latviju, jau vairākus gadus ir bijis aktuāls jautājums – ko mums darīt, lai ekonomika (arī valsts budžets) attīstītos un kļūtu stabila? Ir vairāki instrumenti, bet viens no Latvijas neattīstītajiem rīkiem ir eksporta palielināšana. Salīdzinājumam – ja mēs naudiņu pārskaitām no viena sava konta uz otru, tad nauda līdz ar to vairāk nepaliek. Bet, ja mēs kaut ko sākam pārdot, tad gan naudas kļūst vairāk. Loģiski.

Brīžiem Latvijas eksporta veicināšana ir atgādinājusi cīņu ar vējdzirnavām, tomēr ir lietas, kur eksports mums ir stabils. Tikai kārtējā nelaime – jau kādu laiku pārdošanu sāk apdraudēt mūsu eiropeiski augstās izmaksas. Ne velti daudzi lielie, pat globālie, uzņēmēji savu ražošanu sen kā pārcēluši uz daudz eksotiskākām valstīm, kur izmaksas ir daudz zemākas.

Ko mums tagad darīt? Vēl pirms gada Latvijai bija skaidra atbilde – ir jāražo tādi produkti un preces un jāsniedz tādi pakalpojumi, kas ir inovatīvi. Kārtējais jautājums – ko darīt, lai mēs būtu inovatīva nācija? Inovācijas tradicionāli rodas sadarbojoties zinātnei ar uzņēmējdarbību. Un te nu mums būs jāapstājas, jo zinātniskai pētniecībai nākamajā gadā naudas tiek katastrofāli apšķērētas. Piemēram, augstskolu zinātniskajiem grantiem ir paredzēta ne vairāk un ne mazāk kā apaļa nulle latu. Pētniecības nebūs. Tā tiek atsviesta pāris gadus atpakaļ, kad tā sāka saņemt būtiskas piešprices no valsts. Viss lika domāt, ka mēs tiešām būsim valsts, kuras ekonomika būs balstīta uz zināšanām, uz mūsu smadzenēm un izdomu jeb radošumu. Bet izskatās, ka nekā. Te gan jāatceras, ka tūlīt zinātnei būs tie lielie un visu kārotie Eiropas fondi. Taču viens ļoti labs draugs, ekonomists, reiz izteica frāzi – kādēļ mēs maksājam valstij nodokļus? Tādēļ, lai tā visas nozares attīstītu vienmērīgi. Valstij ir jābūt stabilizatoram. Nevaram no viena grāvja gāzties otrā. Bet mums jau ir modē – neiet pa ceļu, bet pa grāvjiem vien.

Kamēr mēs te domājam, kā tad būs, tikmēr Lielbritānija jau pāris gadus atpakaļ paziņoja, ka ir radošuma laboratorija un ka radošās industrijas būs tās ekonomikas balsts. Zviedrija 2007. gadā no popmūzikas eksporta ekonomikai deva nieka vairāk nekā 800 miljonu dolāru piešprici. Zviedrija ir pasaulē trešā lielākā popmūzikas eksportētājvalsts aiz ASV un Lielbritānijas. Vācija lepojas ar to, ka viņiem iet no rokas izglītības eksports un daudzi dodas pie viņiem studēt, jo ir atvērti dažādām valodām, kultūrām un tradīcijām.

Bet mūsu zinātnieki un inovatori cīnās. Naudas nav, bet vai būs? Un šis ir jautājums ne tikai zinātniekiem, bet arī ikvienam no mums.

Atis Egliņš-Eglītis,
Liepājas Universitātes pasniedzējs